Jayde Will

- Latvia -

Jayde Will is a literary translator from Latvian, Lithuanian, Latgalian, and Estonian. Recent translations include Latvian poet Arvis Viguls’s poetry collection They (Valley Press, 2020) Latvian writer Alberts Bels’s novel Insomnia (Parthian 2020), Estonian poet Maarja Pärtna’s poetry collection Vivarium (The Emma Press, 2020), and an anthology of Latgalian poetry entitled The Last Model (Francis Boutle Press, 2020).

More about the translator

Translated by Jayde Will

After regaining independence / Pēc neatkarības atgūšanas

When we left the church, stars gathered around the moon’s crumbled horn above the red cornice of the post office, seen through greasy glasses. My mother wore a black felt coat – winter pulled chalk across it like a schoolboy on a blackboard. Later I drew gates on my bedroom wall, while the plaster bust of a woman observed me from the top of the closet. Did the faroff clicks – from the railway and the highway – give hope for a different, more vast landscape? The gardens burned with a cawing, raven-black flame.
Translated by Jayde Will
Kad iznācām no baznīcas, virs pasta sarkanās dzegas ap mēness apdrupušo ragu pulcējās zvaigznes, skatītas caur nospeķotām brillēm. Mana māte ģērbās melnā filca mētelī – ziema vilka tam šķērsām krītu kā skolēns pār tāfeli. Vēlāk uz guļamistabas sienas es uzzīmēju vārtus, kamēr no skapjaugšas mani vēroja ģipša sievietes biste. Vai tāli skaņas pārsitieni – no dzelzceļa un šosejas – viesa cerības uz citu, plašāku ainavu? Dārzi dega ar kraukļu tumšo, ķērcošo liesmu.
Gestures / Žesti

A fallen glove points to narrow tables abandoned in the sudden rain – they stand in a semi-circle around the small Italian restaurant, waiters darting about in the windows. As far as the gray glass allows one to surmise, their shirts are white as snow, though they have lost their envelope stiffness. One could only guess how the art of a glove, this orphan who has lost the tender hand of a woman, will be influenced by the blind and hurried footsteps of the evening. Not far away, swinging up to the roof, bare branches become fingers trembling in hatred, as if preparing to strangle someone. This, it seems, is jealousy for the tower's crown – a nest for long shadows, which on sunny days describe a buzzing street and attract the glance of a flaneur. Like a pleasant change – the bird’s coat of arms on the reverse of the branch bundle with wings stretched out in a drenched greeting.
Translated by Jayde Will
Zemē nokritis cimds rāda uz šauriem, pēkšņajā lietū pamestiem galdiem – tie stāv puslokā ap mazu itāļu restorānu, kura logos šaudās viesmīļi. Cik dod nojaust pelēkais stikls, viņu krekli joprojām ir sniegbalti, tomēr zaudējuši aploksnes stīvumu. Var tikai minēt, kā cimda mākslu – šī bāreņa, kas zaudējis maigu sievietes roku, – ietekmēs novakares aklie un steidzīgie soļi. Tikmēr tepat netālu, šūpodamies jumta augstumā, kailie zari uzsver savu līdzību ar naidā trīcošiem pirkstiem, it kā grasītos žņaugt. Tā, šķiet, ir greizsirdība uz torņu vainagu – perēkli garām ēnām, kas saulainās dienās apraksta sanošo ielu un piesaista dīkdieņa skatienu. Kā patīkama pārmaiņa – putna ģerbonis zarotnes reversā ar izmirkušam sveicienam pastieptiem spārniem.
After Rilke / Rilkes motīvs

– everything will remain partially unsaid, but once someone wrote – my chest is like a lamp, lit up by a look, and it truly did shine for the pleasure of cicadas, as I inhaled the nightly scents of the mountains. Now the cracked screen, snowy like after a heavy blow, shows a raven stuck in oil and a lyre with frayed nerves – a marked-up sheet of paper, tossed in the grass, and me myself like paper as well – burned halfway, but my eyes will stay silent. What once was music and light, tones and cascades, is now a faint whisper and the lighter flame – look, it’s going out in the last muse’s face – before she comes and cuts –
Translated by Jayde Will
– viss pusvārdā paliks, bet reiz kāds rakstīja – manas krūtis ir kā lampa, ko aizdedz skatiens, un tās nudien spīdēja cikādēm par prieku, kad es elpoju kalnu naksnīgās smaržas. Tagad ieplīsis ekrāns, piesnidzis kā pēc smaga belziena, rāda naftā ieķepušu kraukli un liru pārrautiem nerviem, sašvīkātu lapeli, nomestu zālē, un es pats arī kā papīrs – līdz pusei sadedzis, bet acis klusēs kā skābē iemīti augļi. Kas bija mūzika un gaisma, toņi un kaskādes, tagad vārgs čuksts un šķiltavu liesma, lūk, nodziest pēdējās mūzas sejā, pirms viņa nāk un pārgriež –
Smoke cisterns / Dūmu cisternas

A hydra of exhaust pipes billow out gray, choking clouds, in the puffs of which a blizzard swells – that veil for the houses’ inflamed eyes, which look back at me, as I lose course, searching for the address. The lightbulb is too weak, like a mysterious fish swimming in the corridor’s depths and illuminating numbers above the door. In a bar a young man sits next to me, in whose hand a petard once burst, and which is why indoors – in the smoke cisterns – he is wearing a black glove. Missing a thumb, it reminds one of a small rake, which scoops up money from a sticky counter. Oh, the season of ashes and boredom!
Translated by Jayde Will
Izpūtēju hidra veļ pelēkus, smacīgus mākoņus, kuru mutuļos virmo sniegputenis, – tas plīvurs namu iekaisušajām acīm, kas raugās man pakaļ, kad noklīstu, adresi meklējot. Pārāk vāja ir spuldze, kas kā noslēpumaina zivs peld gaiteņa dzelmē un apspīd skaitļus virs durvīm. Kādā bārā man blakus sēž puisis, kura pirkstos reiz sprāgusi petarde, un tāpēc arī telpās – dūmu cisternās – viņš nēsā melnu cimdu. Iztrūkstot īkšķim, tas atgādina mazu grābekli, ar ko savākt naudu no lipīgās letes. Ai, pelnu un garlaicības sezona!
In a port town / Kādā ostas pilsētā

The anchor is raised, every day it is heavier, and the night ship continues on its way, passing through granite squares. In the park birds flutter – old, crumpled newspapers, until they get stuck in the branches with a quiet tear. The cobblestones live like strangers beneath cargo trucks, which, as the coal dust blows about, search for the harbor; but occasionally the side street thunders in memory of the black horses and white linen in top boots. In a room gnats swarm above a breast carefully undressed, like an envelope cut with a knife. The bulb is dimmed, and in the window’s arc a bird waves, as the lovers leave the granite coast.
Translated by Jayde Will
Tiek pacelts enkurs, ik dienu arvien smagāks, un nakts kuģis turpina ceļu, peldēdams caur granīta skvēriem. Parkā lidinās putni – vecas, saburzītas avīzes, līdz ieķeras zaros ar klusu stirkšķi. Bruģakmeņi dzīvo kā svešinieki zem kravas mašīnām, kas, ogļu putekļiem putojot, meklē ostu; bet reizēm gatve nodun atmiņās par melniem zirgiem un baltu audeklu stulma zābakos. Kādā istabā knišļi spieto virs rūpīgi – kā ar nazi atgriežot aploksni – izģērbtas meitenes krūtīm. Nodziest spuldze, un putns māj loga arkā, kad mīlētāji atstāj granīta krastu.
The morning before the revolution / Rīts pirms revolūcijas

The queen’s head, shrouded with rumor and piercing glances, is lifted from the birds’ feathers – there is not a sentence deeper than a child’s shoe, just slight resemblances, dangerously approaching sadness. Just the snow-white bonnet of the servant floats in the morning light. “Just the sun’s merciless gong, against which, arriving from the west, thunder’s clubs strike.” Laying under the canopy they bolt upright, the lovers irked, they seem like toys, which must live with springs in their backs.
Translated by Jayde Will
Karalienes galvu, apvītu baumām un degošiem skatieniem, izceļ no putnu spalvām – nav ne teikuma dziļāka par bērna kurpīti, tikai trauslas līdzības, bīstami pietuvojušās skumjām. Tikai sniegbalta kalpones aube iepeld rīta gaismā. „Tikai saules nežēlīgais gongs, pret kuru, nākdamas no rietumiem, sitas pērkona vāles,” zem baldahīna uzšauti sēdus, piktojas mīlētāji, tie šķiet kā rotaļlietas, kam jādzīvo ar atsperi mugurā.
Voices between the screams / Balsis starp kliedzieniem

They believed in ___, but time___ or water covers one’s hand, then colors ___ and muddles ___, although it was fine to begin with, ___ in anger they mocked everyone, who ___, fall’s torn paths ___ like rain unfurls on one’s shoulders, while the eyes ___ hands tried to catch the reddest one from ___, in the bag there’s a photo and scissors, ___ to allot to another, however at times it still seemed ___, if only quieter ___ in a place without its own face ___, look, the clouds have opened up, ___, until they disintegrate like ___.
Translated by Jayde Will
Viņi ticēja ____, bet laiks ____ vai ūdens apņem roku, tad iekrāsojas ____ un aizmiglo ____, lai gan sākumā nekas, ____ viņi dusmās izsmēja visu, kam ____, rudens plosīti ceļi ____ kā lietus atris pār pleciem, kamēr acis ____ rokas tvarstīja sarkanāko no ____, somā fotogrāfija un šķēres, ____ atvēlēt citai, lai gan brīžiem vēl šķita ____, ja vien klusāk ____ vietā bez savas sejas ____, rau, mākoņi pusvirus, ____, līdz izira kā ____.
Hanza street / Hanzas iela

Standing on the balcony at night – to the left the moon ducks between the chimneys, to the right a couple disappears through Alexander’s Gate – and out of lonely pretense you roll the cork of a carafe made of clear Bohemian glass between your fingers. Standing like a landowner in his dressing gown with a landscape before him and not realizing that this moment, seemingly yours alone, belongs to an entirely different life, which unexepectedly has curled like a ribbon picked up by a gust of wind, so that a moment later it can return to the darkness. What shards does this perfect sphere hold within itself?
Translated by Jayde Will
Stāvēt naktī uz balkona – pa kreisi starp skursteņiem bēguļo mēness, pa labi kāds pāris nozūd Aleksandra vārtos – un vientuļas ārišķības dēļ grozīt pirkstos karafes korķi no dzidra Bohēmijas stikla. Stāvēt kā muižniekam rītasvārkos ainavas priekšā un pat nenojaust, ka šis brīdis, it kā vienīgi tavs, pieder pavisam citai dzīvei, kas negaidīti kā brāzmā ierauta lente te ievijusies, lai jau pēc mirkļa atgrieztos tumsā. – Kādas šķembas sevī glabā šī pilnīgā forma?
Letters to Susette / Vēstules Zuzetei

A northeasterly blows, Holderlin’s favorite wind, since 1803 at least, when he composed the hymn “Andenken” in Tubingen, and until this very moment under totally different poplars. They could be buds in a gradual explosion or September shadows, filled with blossoms (if you have to wander in time), but I fail to vanish there with you who forever remains in a foreignland. That’s how Holderlin lived, thinks Susette, the wife of a Frankfurt banker – Diotima in later texts – to whom he wrote regularly, until he lost his mind and Zimmer the carpenter, an educated man, gave him a room in a tower with a view to the river and meadows. No trace of brown-tanned flesh exists anymore, just an eclipse of images.
Translated by Jayde Will
Pūš austrenis, Helderlīna mīļākais vējš, – vismaz kopš 1803. gada, kad viņš Tībingenē sacer himnu „Andenken”, un līdz pat šim brīdim zem pavisam citām papelēm. Tie var būt pumpuri lēnā sprādzienā vai septembra ēnas, piebirušas ziediem (ja reiz maldīties laikā), bet es nespēju tur pazust kopā ar tevi, kas vienmēr paliec svešumā. Līdzīgi Helderlīns dzīvoja Zuzetei, Frankfurtes baņķiera sievai, Diotīmai vēlīnajos tekstos – kurai daudz rakstīja, līdz zaudēja prātu un galdnieks Cimmers, izglītots vīrs, atvēlēja viņam istabu tornī ar skatu uz upi un pļavām. Vairs ne miņas no brūni iedegušas miesas, tikai tēlu aptumsums.
Windows overlooking the janaček Embankment / Janāčeka krastmalas logi

Prague before Christmas. An enthusiastic guide, dressed like an angel, shows the brightly-lit facades of the buildings, nude gods and armored saints. Tourists whisper underneath tattered wings. I find refuge in an alleyway with a snow-covered catafalque and a church’s stained glass window. The Star of Bethlehem swings between red and blue; faith loses any seriousness it had. In Janaček’s riverfront windows a family gathers under a chandelier... all that’s missing is soft music, as I stand on the sidewalk below, blinded by the snowstorm. And even on the night tram, which takes me, slightly tipsy, back up the hill, there’s no place for unhindered sadness. Because in the depths of the car someone is peeling a tangerine.
Translated by Jayde Will
Prāga pirms Ziemassvētkiem. Aizrautīgs gids, par eņģeli pārģērbies, demonstrē spilgti gaismotas namu fasādes, kailus dievus un bruņotus svētos. Tūristi sačukstas zem izplesto spārnu stērbelēm. Es patveros šķērsielā ar apsnigušu katafalku un baznīcas vitrāžu. Betlēmes zvaigzne šūpojas starp sarkanu un zilu; ticība zaudē jebkādu nopietnību. Janāčeka krastmalas logos ģimene pulcējas zem lustras – trūkst tikai liegas mūzikas, kamēr es stāvu lejā uz ietves, akls no sniegputeņa. Un pat nakts tramvajā, kas mani, viegli iereibušu, nes atpakaļ kalnā, nav vietas netraucētām skumjām. Jo vagona dziļumā kāds mizo mandarīnu.
the structures of memory / atmiņas struktūras

I
it can happen that
addresses wars and important academic concepts
will need to be forgotten
in order to remember not what you told me
but how darkness wedged itself in the crack of the open door
a palm on one’s stomach
temporary resistance to the laws of space and time
the work of memory is so essential
psychoanalysts historians philosophers and others have underscored it
but now while carefully crossing a narrow bridge
and trying to avoid the bike riders
I have to remember all of this myself

II

to remember Roman numerals
because you can enumerate parts of a poem with them
to remember things you don’t know the names of
but their contours seem like they were brought closer by an inner aperture
sometimes they appear in the foreground of consciousness
to remember to buy toothpaste and black tights
to get an appointment at the doctor the birthdays of those most important to you
to remember to not say everything that comes to your mind
to count the glasses and in the middle drink water
to remember that you live on a planet regulated by the laws of cause and effect
people can start to despise you not greet you and avoid you
that you don’t go to bed at a reasonable time you sit too long at the computer
to remember that some people haven’t earned one iota of your time and attention
that bad dreams don’t foretell the future
that hell doesn’t exist
that you grew up long ago already and you don’t have to merge with the background
each time when someone looks at you disapprovingly or raises their voice
to remember that there are things which you are allowed to forget

III

people don’t remember what they had on and what they have said
sitting at the table during a specific year on a specific date
they also don’t remember what day of the week it was and what kind of lightening there was in the room
(you don’t need to remind them it will just make them uneasy)

IV

you don’t remember all of the nonsense said while drunk
but if you suddenly
on some day
would remember all of that
in a split second all at once

V

there are also things
we simply agree to not remember
just like that drunken nonsense
like that which people have said on a specific date in a particular light

VI

remember
someone once wrote an online comment to you
if you think all of your thoughts to their conclusion you will suddenly find yourself together with the polyester walls
do you need that?

VIII

I think the time has come to admit
that we are connected by memory alone

VIII

does it seem to you that that changes something?

IX

now I can answer you totally honestly
I don’t know anymore I have drunk so much that I can’t walk
I can’t tell the taxi driver my address – I don’t remember
Translated by Jayde Will
I

var gadīties ka
adreses karus un svarīgus akadēmiskus konceptus
vajadzēs aizmirst
lai atcerētos nevis ko tu man teici
bet kā atvērto durvju spraugā iešķēlās tumsa
plaukstu uz vēdera
īslaicīgo pretošanos laika un telpas nosacījumiem
atmiņas darbs ir tik svarīgs
to uzsvēruši psihoanalītiķi vēsturnieki filozofi un citi
bet tagad uzmanīgi šķērsojot šauro tiltu
un mēģinot izvairītites no riteņbraucējiem
man tas viss jāatceras vienai pašai

II

atcerēties romiešu ciparus
jo ar tiem var sanumurēt dzejoļu daļas
atcerēties lietas kurām nezini vārdus
bet to apveidi it kā iekšēja objektīva pietuvināti
reizēm uzrodas apziņas tuvplānā
atcerēties nopirkt zobu pastu un melnas zeķbikses
pierakstīties pie ārsta svarīgo cilvēku dzimšanas dienas
atcerēties neteikt visu kas ienāk prātā
skaitīt glāzes pa vidu dzert ūdeni
atcerēties ka tu dzīvo uz planētas kurā darbojas cēloņu un seku likumsakarības
cilvēki var sākt tevi ienīst nesveicināt un novērsties
ka tu neej gulēt laicīgi pārāk daudz sēdi pie datora
atcerēties ka daži cilvēki nav pelnījuši necik no tavas uzmanības un laika
ka slikti sapņi nepareģo nākotni
ka elle neeksistē
ka tu jau sen esi pieaugusi un tev nav jāsaplūst ar fonu
ikreiz kad kāds nosodoši paskatās vai paceļ balsi
atcerēties ka ir lietas kuras drīkst aizmirst

III

cilvēki neatceras kas viņiem bijis mugurā un ko viņi teikuši
sēžot pie galda konkrētā gada konkrētajā datumā
tāpat neatceras kas tā bija par nedēļas dienu un kāds tobrīd bija apgaismojums telpā
(nevajag viņiem to atgādināt tas viņus satrauc)

IV

tu neatceries visādas dzēruma muļķības
bet ja nu pēkšņi
kādu dienu
tu to visu atcerētos
uzreiz vienā mirklī

V

vēl ir lietas
ko mēs vienkārši sarunājam neatcerēties
tāpat kā dzēruma muļķības
kā to ko cilvēki teikuši konkrētā datumā konkrētā apgaismojumā

VI

atceries
kāds tev reiz internetā uzrakstīja komentāru
ja izdomāsi visas domas līdz galam attapsies telpā ar polsterētām sienām
vai tev to vajag?

VII

es domāju ir pienācis laiks atzīt
ka mūs saista vienīgi atmiņa

VIII

vai tev šķiet ka tas kaut ko maina?

IX

tagad es varu tev pavisam godīgi atbildēt
es vairs nezinu es esmu izdzērusi tik daudz ka nevaru paiet
nevaru taksistam nosaukt savu adresi – es neatceros
/ (Untitled)

a garden will grow out of tender references
and I will live in it
flashing lightening and cat’s foot
will cast seven circles
dear Lucian I already knew that long ago
you can laugh about everything
despair is a clumsy metaphor
it allows us to find one another between the shoots and the sprouts
build a treehouse and act out a drama
at the end of which I cut my hair with garden shears
and you will grow flapping wings
but we will never be able to truly touch one another
as if our skin was only human skin from the outside
but in reality it’s bullet-proof glass
we could agree that you will remember
but won’t take it too seriously
a metaphor is a figurative meaning
which rests on the foundation of comparison
this comparison exists only in the mind
Translated by Jayde Will
no maigajām atsaucēm izaugs dārzs
un es tajā dzīvošu
plaiksnājošs zibens un kaķpēdiņas
metīs septiņus lokus
mīļo Lukiān es jau to sen zinu
smieties var par visu
izmisums ir neveikla metafora
starp asniem un dīgstiem tā ļauj mums atrast vienai otru
uzcelt namiņu kokā un izspēlēt drāmu
kuras beigās es nogriezīšu sev matus ar dārza šķērēm
un tev izaugs plandoši spārni
bet nekad mēs nevarēsim viena otrai patiešām pieskarties
it kā mūsu āda tikai no ārpuses būtu cilvēku āda
bet patiesībā necauršaujams stikls
mēs varētu sarunāt ka tu atcerēsies
bet neuztversi to pārāk nopietni
metafora ir pārnestā nozīme
kas būvēta uz līdzības pamata
šī līdzība pastāv vienīgi iztēlē
/ (Untitled)

the past returns
like rats which are abandoning ship
you suddenly feel how they scurry
across the second and third decks
their nails scraping the surface and stretching out their rosy tails of memory
I feel nauseous I am a little scared
the past is always on the go
but you’d like to sleep for three days not put the alarm on
not answer your calls not go to work
be a muscle able to produce enough light
so you could acquire underground territories
which are swarming with hazy life forms
but the past is still approaching

*
and then you realize it’s all over
it’s finished
you won’t start a new life tomorrow and well never
you could frame this revelation graphically
and set it up as a background on a computer blocking screen
or write in colorful advertising brochures a salad-green dinosaur hands out
in a shopping mall together with balloons

*

people are not like those in good cinema
their behavior is groundless and their bruises are particularly ugly
going to the taxi you manage to take a needless look around and almost fall into the river
you undertake never to undertake anything ever again
from this time forth you set simple and realistically attainable goals for yourself
take out the trash finish the poem
Translated by Jayde Will
pagātne atgriežas
kā žurkas kas pamet kuģi
tu pēkšņi sajūti kā tā dipina
pa otro un trešo klāju
skrapstinās nagiem un staipa rozīgās atmiņu astes
ir mazliet nelabi mazliet bail
pagātne vienmēr ir ceļā
bet tu gribētu gulēt trīs diennaktis neuzlikt modinātāju
neatbildēt uz zvaniem neiet uz darbu
būt muskulis kas spēj saražot pietiekami daudz gaismas
lai varētu apgūt pazemes teritorijas
kurās drūzmējas mīklainas dzīvības formas
bet pagātne joprojām tuvojas

*

tad tu aptver ka viss cauri
viss ir beidzies
rīt un vispār nekad tu nesāksi jaunu dzīvi
šo atklāsmi varētu grafiski ierāmēt
un iestatīt kā fona attēlu uz datora bloķēšanas ekrāna
vai rakstīt krāsainās reklāmas brošūrās ko salātzaļš dinozaurs kopā ar baloniem izplata lielveikalā

*

cilvēki nav tādi kā labā kino
viņu rīcības ir nemotivētas un zilumi īpaši neglīti
ejot uz taksi tu pamanies izmest nevajadzīgu loku un gandrīz iekrist upē
tu apņemies vairs neko neapņemties
turpmāk izvirzi sev tikai vienkāršus un reāli sasniedzamus mērķus
iznest miskasti pabeigt dzejoli
/ (Untitled)

Love,after all, is the ingredient thatseparatesa sacrifice from ordinary, everydaybutchery.
Arundhati Roy. “The Ministry of Utmost Happiness”

we saw how
the house heals a wound
in each of its tenants
in order to open another one right after
they cried tears of chamomile in gratitude
and were crouched over in pain on the shiny scrubbed floor

*

the house was dismissive towards us
we didn’t want to touch anything
as if the things stored in the cupboards and drawers
were medusas
which could burn your skin

*

everyone who had lived in the house was dead
their lungs poisoned by the black dust of guilt
it coated the farthest nooks of the couch
and at night forces you to awaken burning you from the inside
making you nauseous so many times in the span of a couple minutes
then you have to turn from one side to the other
like that nightmare you return to time and time again
and can never ever awaken from
Translated by Jayde Will
Galu galā, tieši mīlestība ir tā, kas atšķir upuri no prastas, ikdienišķas slepkavības.
Arundhati Roja. “Visaugstākās laimes ministrija.”

mēs redzējām kā
māja katrā no saviem iemītniekiem
sadziedē brūci
lai tūliņ atkal atvērtu citu
viņi pateicībā raudāja kumelīšu asaras
un locījās sāpēs uz spodri izberztajām grīdām

*

māja pret mums izturējās noraidoši
nekam negribējās pieskarties
it kā skapjos un atvilktnēs glabātās lietas
būtu medūzas
kas varētu apdedzināt ādu

*

visi kas mājā dzīvoja jau bija miruši
viņu plaušas saindējuši tumši vainas putekļi
tie pielīmē dīvāna vistālākajam stūrim
un naktī liek mosties dedzinādami no iekšpuses
uzdzenot nelabumu no tā cik daudz reižu pāris minūšu laikā
nākas apgriezties no vieniem sāniem uz otriem
līdzīgi kā tajā murgā kurā tu griezies un griezies uz riņķi
un nekādi nevari pamosties
the eclipse of language / valodas aptumsums

like a syllable stuck at the dark foot of the heart
I learn to communicate with language
I gain new words and figurative senses
so it wouldn’t be so lonely
so language wouldn’t want to suck out the blood or create
unnecessary destruction on the nearby playground

I pass the time
as if language was an elderly woman
whose mind is slowly fading
I know quite well how those who have lived in protracted pain
tend to become evil you need to take care of them
like a dog or anxious poltergeist
watch a film with them read to them
bring them bread and coffee from the shop offer to change their tired
light bulbs put different shades of green plants
on the windowsills cover the furniture with a soft flower pattern
lower your voice while talking
cut their nails when they get angry keep a safe distance
put on a space suit
don’t let them touch you or eat from your plates

an eclipse is contagious
an eclipse is brought on by fear
an eclipse can be breathed in or absorbed through the skin
Translated by Jayde Will
kā sirds tumšajā pakājē iestrēgusi zilbe
mācos sazināties ar valodu
apgūstu jaunus vārdus un pārnestās nozīmes
lai viņai nebūtu tik vientuļi
lai valoda vairs negribētu izsūkt asinis vai radīt nevajadzīgus
postījumus tuvējā rotaļu laukumā

kavēju laiku
it kā valoda būtu veca kundze
kam pamazām aptumšojas prāts
pietiekami labi zinu ka tie kas ilgstoši dzīvojuši sāpēs
mēdz kļūt ļauni vajag pieskatīt
kā suni vai nervozu poltergeistu
kopā noskatīties filmu palasīt priekšā
atnest no veikala maizi un kafiju piedāvāt nomainīt sagurušos
gaismas ķermeņus salikt uz palodzēm
dažāda zaļuma augus pārvilkt mēbeles ar mīkstu puķainu audumu
runājot pieklusināt balsi
apgriezt nagus kad dusmojas turēties drošā attālumā
uzvilkt skafandru
neļaut sev pieskarties un neēst no vieniem traukiem

aptumsums ir lipīgs
aptumsumu pārnēsā bailes
aptumsumu var ieelpot vai uzsūkt caur ādu
/ (Untitled)

she has handy portable wings
which she keeps in the drawer
next to her rubber gloves and scissors
each morning she gets up and turns on background noise – a massive centrifuge
which while spinning chokes the acid eating up the patches of darkness
war and weakness fear kisses

and riled-up Indians travel without abate
through open gray ducts
through a kitchen that’s always a little drafty

as the sadness builds
you have to increase the rotations of sounds
until it’s no longer possible to hear
the kettle’s hissing and millimeters of light tumbling back

Translated by Jayde Will
viņai ir ērti pārnēsājami spārni
ko viņa glabā atvilktnē
blakus gumijas cimdiem un šķērēm
katru rītu viņa pamostas un ieslēdz fona troksni – milzīgu centrifūgu
kas griežoties apslāpē skābes izēstos tumšos plankumus
karš un vājums bailes skūpsti
un dusmīgi indiāņi nepārtraukti ceļo
cauri atvērtam pelēkam kanālam
cauri vienmēr mazliet vēsajai virtuvei

pieņemoties skumjām
trokšņa apgriezieni jāpalielina
līdz vairs nav iespējams saklausīt
tējkannas šņākoņu un atpakaļritošos gaismas milimetrus
/ (Untitled)

in reality you should have been born a fish
a gray flounder with shiny sides
or a frivolous screech fish
giving itself up to the all-healing voices of the water
which chops the screams off at the root
scattering the bubbles of light in place of the pain

language will rob you of your last strength
transform everything you thought you knew
a beastly language
will wash away the flesh from your bones
mix up your thoughts into a jumbled mess
which you while you swallow dust and fail to breath
will untangle and squeeze into words

language will tear you into pieces
while you’re still alive and warm

don’t resist
you are just a message my dear
Translated by Jayde Will
patiesībā tev vajadzēja piedzimt par zivi
pelēku buti spožiem sāniem
vai gaisīgu plīvurzivi
ļauties visudziedējošajām ūdensbalsīm
kas kliedzienus apcērt saknē
sāpju vietā izsvaidot gaismas burbulīšus

valoda atņems tev pēdējos spēkus
pārveidos visu ko esi domājis pazīstam
mežonīgā valoda
noskalos tavu miesu no kauliem
sajauks domas neskaidrā mudžeklī
kuru tu rijot putekļus un elsas nespēsi
atmudžināt un ietūcīt vārdos

valoda saplosīs tevi
vēl dzīvu un siltu

nepretojies
tu esi tikai vēstījums zaķīt
when will this poem end? / kad beigsies šis dzejolis?

those winters where you could fall if you weren’t careful enough
as ghosts once again play a tune
with transparent tender fingers
leave a dark soot-smeared word under the pillow
like a forgotten scarf
which is later put on the highest shelf

but in the morning
the clouds all the lost memories
unfold into rolling waves of light

and I am no longer that girl
with her hair blowing in the wind with sobs pressed into my pillow
with small beasts she sneaks up behind
in silent parks and silent streets hiding in shadows thrown by the trees
I no longer swim that way now like a chance foray through another’s watercolour
with fists made in tenderness and pain
Translated by Jayde Will
tās ziemas kurās varēja pakrist ja pietiekami neuzmanījās
kā rēgi caurspīdīgi maigiem pirkstiem
vēl nospēlē dziesmiņu
atstāj zem spilvena tumšu sodrējos notrieptu vārdu
kā aizmirstu šalli
ko vēlāk noliec uz paša augšējā plaukta

bet no rīta
mākoņi visas pazudušās atmiņas
atver klejojošos gaismas viļņos

un es vairs neesmu tā meitene
vējā plandošiem matiem spilvenā iespiestiem šņukstiem
maziem zvēriņiem kam lavīties pakaļ
klusajās ielās un parkos slēpjoties koku mestajās ēnās
nemaz vairs tā nepeldu kā uz labu laimi cauri svešam akvarelim
sāpēs un maigumā savilktām dūrēm
/ (Untitled)

I once read a book how
supposedly every person has someone in their life
who has inexplicable power over them
if one day that person would leave you a message
and offer you to abandon everything and run away
you would do it without thinking
leave your job maybe even delete yourself from social media
suddenly pack your suitcase taking only the most important things
clothes a comb and some tool with no clear practical use
for instance an oil painting with a small yellow elephant

sometimes I wonder whether I am also
that person for someone
who they don’t really know
but imagines
a lightly rustling treetop in the pit of their stomach
someone they eagerly dream of
while swinging through an endlessly serpentine traffic jam
in the elevator after a monotonous work day
or in other stages of reality when it seems that
it’s only possible to continue
by opening up a safety net under you invisible to others
Translated by Jayde Will
es reiz izlasīju grāmatā ka
ikviena cilvēka dzīvē esot kāds
kuram pār viņu ir neizskaidrojama vara
ja kādu dienu šis cilvēks tev atstātu ziņu
un piedāvātu bēgt pametot visu
tu nedomājot piekristu
aizietu no darba varbūt pat izdzēstos no sociālajiem tīkliem
steidzīgi sakravātu koferi paņemot tikai pašas svarīgākās lietas
drēbes matu suku un kādu priekšmetu bez noteikta praktiska pielietojuma
piemēram eļļas zīmējumu ar dzeltenu zilonīti vai vecu lidmašīnas biļeti

reizēm domāju nez vai arī es
kādam esmu tāds cilvēks
kāds kuru īsti nepazīst
bet iztēlojas
pakrūtē viegli šalkojot lapotnei
kāds par kuru aizgūtnēm sapņo
šūpojoties cauri bezgalīga sastrēguma serpentīnam
liftā pēc vienmuļas darbadienas
vai citos realitātes etapos kad liekas ka
turpināt iespējams tikai
zem sevis atverot pārējiem neredzamu drošības tīklu
/ (Untitled)

A green and black darkness
(the kind you experience if you get lost in a thicket by chance)
with precise strokes applied inside him
he gets up already exhausted
his thoughts are as heavy as a piano
which should have been brought up to the second floor last spring
sweat dripping through the mattress of the bed
and uneven floorboards
runs under the ground
where condemned literary protagonists
look after the dead
smooth back unruly locks
and lay out the seed potatoes in pretty rows
but you need to live it’s always like that as if
nothing happened
as if each new day would touch the skin
light as water
Translated by Jayde Will
zaļganmelna tumsa
(tāda ko piedzīvo ja nejauši apmaldās biezoknī)
precīziem triepieniem ieklāta viņā
viņš pamostas jau noguris
domas tik smagas kā klavieres
ko jau pagājušajā pavasarī vajadzēja uznest augšstāvā
sviedri izsūkušies cauri gultas matracim
un raupjajiem dēļiem
satek zem zemes
kur nosodīti grāmatu varoņi
pieskata mirušos
atglauž nepaklausīgas šķipsnas
un glītās rindās sakārto kartupeļu stādus
bet jādzīvo vienmēr ir tā it kā
nekas nebūtu noticis
it kā katra jauna diena pieskartos ādai
viegli kā ūdens

Jayde Will

- Latvia -

Translated by Jayde Will

After regaining independence / Pēc neatkarības atgūšanas

Gestures / Žesti

After Rilke / Rilkes motīvs

Smoke cisterns / Dūmu cisternas

In a port town / Kādā ostas pilsētā

The morning before the revolution / Rīts pirms revolūcijas

Voices between the screams / Balsis starp kliedzieniem

Hanza street / Hanzas iela

Letters to Susette / Vēstules Zuzetei

Windows overlooking the janaček Embankment / Janāčeka krastmalas logi

the structures of memory / atmiņas struktūras

/ (Untitled)

/ (Untitled)

/ (Untitled)

the eclipse of language / valodas aptumsums

/ (Untitled)

/ (Untitled)

when will this poem end? / kad beigsies šis dzejolis?

/ (Untitled)

/ (Untitled)