Jayde Will

- Latvia -

Jayde Will is a literary translator from Latvian, Lithuanian, Latgalian, and Estonian. Recent translations include Latvian poet Arvis Viguls’s poetry collection They (Valley Press, 2020) Latvian writer Alberts Bels’s novel Insomnia (Parthian 2020), Estonian poet Maarja Pärtna’s poetry collection Vivarium (The Emma Press, 2020), and an anthology of Latgalian poetry entitled The Last Model (Francis Boutle Press, 2020).

More about the translator

Translated by Jayde Will

After regaining independence / Pēc neatkarības atgūšanas

When we left the church, stars gathered around the moon’s crumbled horn above the red cornice of the post office, seen through greasy glasses. My mother wore a black felt coat – winter pulled chalk across it like a schoolboy on a blackboard. Later I drew gates on my bedroom wall, while the plaster bust of a woman observed me from the top of the closet. Did the faroff clicks – from the railway and the highway – give hope for a different, more vast landscape? The gardens burned with a cawing, raven-black flame.
Translated by Jayde Will
Kad iznācām no baznīcas, virs pasta sarkanās dzegas ap mēness apdrupušo ragu pulcējās zvaigznes, skatītas caur nospeķotām brillēm. Mana māte ģērbās melnā filca mētelī – ziema vilka tam šķērsām krītu kā skolēns pār tāfeli. Vēlāk uz guļamistabas sienas es uzzīmēju vārtus, kamēr no skapjaugšas mani vēroja ģipša sievietes biste. Vai tāli skaņas pārsitieni – no dzelzceļa un šosejas – viesa cerības uz citu, plašāku ainavu? Dārzi dega ar kraukļu tumšo, ķērcošo liesmu.
Gestures / Žesti

A fallen glove points to narrow tables abandoned in the sudden rain – they stand in a semi-circle around the small Italian restaurant, waiters darting about in the windows. As far as the gray glass allows one to surmise, their shirts are white as snow, though they have lost their envelope stiffness. One could only guess how the art of a glove, this orphan who has lost the tender hand of a woman, will be influenced by the blind and hurried footsteps of the evening. Not far away, swinging up to the roof, bare branches become fingers trembling in hatred, as if preparing to strangle someone. This, it seems, is jealousy for the tower's crown – a nest for long shadows, which on sunny days describe a buzzing street and attract the glance of a flaneur. Like a pleasant change – the bird’s coat of arms on the reverse of the branch bundle with wings stretched out in a drenched greeting.
Translated by Jayde Will
Zemē nokritis cimds rāda uz šauriem, pēkšņajā lietū pamestiem galdiem – tie stāv puslokā ap mazu itāļu restorānu, kura logos šaudās viesmīļi. Cik dod nojaust pelēkais stikls, viņu krekli joprojām ir sniegbalti, tomēr zaudējuši aploksnes stīvumu. Var tikai minēt, kā cimda mākslu – šī bāreņa, kas zaudējis maigu sievietes roku, – ietekmēs novakares aklie un steidzīgie soļi. Tikmēr tepat netālu, šūpodamies jumta augstumā, kailie zari uzsver savu līdzību ar naidā trīcošiem pirkstiem, it kā grasītos žņaugt. Tā, šķiet, ir greizsirdība uz torņu vainagu – perēkli garām ēnām, kas saulainās dienās apraksta sanošo ielu un piesaista dīkdieņa skatienu. Kā patīkama pārmaiņa – putna ģerbonis zarotnes reversā ar izmirkušam sveicienam pastieptiem spārniem.
After Rilke / Rilkes motīvs

– everything will remain partially unsaid, but once someone wrote – my chest is like a lamp, lit up by a look, and it truly did shine for the pleasure of cicadas, as I inhaled the nightly scents of the mountains. Now the cracked screen, snowy like after a heavy blow, shows a raven stuck in oil and a lyre with frayed nerves – a marked-up sheet of paper, tossed in the grass, and me myself like paper as well – burned halfway, but my eyes will stay silent. What once was music and light, tones and cascades, is now a faint whisper and the lighter flame – look, it’s going out in the last muse’s face – before she comes and cuts –
Translated by Jayde Will
– viss pusvārdā paliks, bet reiz kāds rakstīja – manas krūtis ir kā lampa, ko aizdedz skatiens, un tās nudien spīdēja cikādēm par prieku, kad es elpoju kalnu naksnīgās smaržas. Tagad ieplīsis ekrāns, piesnidzis kā pēc smaga belziena, rāda naftā ieķepušu kraukli un liru pārrautiem nerviem, sašvīkātu lapeli, nomestu zālē, un es pats arī kā papīrs – līdz pusei sadedzis, bet acis klusēs kā skābē iemīti augļi. Kas bija mūzika un gaisma, toņi un kaskādes, tagad vārgs čuksts un šķiltavu liesma, lūk, nodziest pēdējās mūzas sejā, pirms viņa nāk un pārgriež –
Smoke cisterns / Dūmu cisternas

A hydra of exhaust pipes billow out gray, choking clouds, in the puffs of which a blizzard swells – that veil for the houses’ inflamed eyes, which look back at me, as I lose course, searching for the address. The lightbulb is too weak, like a mysterious fish swimming in the corridor’s depths and illuminating numbers above the door. In a bar a young man sits next to me, in whose hand a petard once burst, and which is why indoors – in the smoke cisterns – he is wearing a black glove. Missing a thumb, it reminds one of a small rake, which scoops up money from a sticky counter. Oh, the season of ashes and boredom!
Translated by Jayde Will
Izpūtēju hidra veļ pelēkus, smacīgus mākoņus, kuru mutuļos virmo sniegputenis, – tas plīvurs namu iekaisušajām acīm, kas raugās man pakaļ, kad noklīstu, adresi meklējot. Pārāk vāja ir spuldze, kas kā noslēpumaina zivs peld gaiteņa dzelmē un apspīd skaitļus virs durvīm. Kādā bārā man blakus sēž puisis, kura pirkstos reiz sprāgusi petarde, un tāpēc arī telpās – dūmu cisternās – viņš nēsā melnu cimdu. Iztrūkstot īkšķim, tas atgādina mazu grābekli, ar ko savākt naudu no lipīgās letes. Ai, pelnu un garlaicības sezona!
In a port town / Kādā ostas pilsētā

The anchor is raised, every day it is heavier, and the night ship continues on its way, passing through granite squares. In the park birds flutter – old, crumpled newspapers, until they get stuck in the branches with a quiet tear. The cobblestones live like strangers beneath cargo trucks, which, as the coal dust blows about, search for the harbor; but occasionally the side street thunders in memory of the black horses and white linen in top boots. In a room gnats swarm above a breast carefully undressed, like an envelope cut with a knife. The bulb is dimmed, and in the window’s arc a bird waves, as the lovers leave the granite coast.
Translated by Jayde Will
Tiek pacelts enkurs, ik dienu arvien smagāks, un nakts kuģis turpina ceļu, peldēdams caur granīta skvēriem. Parkā lidinās putni – vecas, saburzītas avīzes, līdz ieķeras zaros ar klusu stirkšķi. Bruģakmeņi dzīvo kā svešinieki zem kravas mašīnām, kas, ogļu putekļiem putojot, meklē ostu; bet reizēm gatve nodun atmiņās par melniem zirgiem un baltu audeklu stulma zābakos. Kādā istabā knišļi spieto virs rūpīgi – kā ar nazi atgriežot aploksni – izģērbtas meitenes krūtīm. Nodziest spuldze, un putns māj loga arkā, kad mīlētāji atstāj granīta krastu.
The morning before the revolution / Rīts pirms revolūcijas

The queen’s head, shrouded with rumor and piercing glances, is lifted from the birds’ feathers – there is not a sentence deeper than a child’s shoe, just slight resemblances, dangerously approaching sadness. Just the snow-white bonnet of the servant floats in the morning light. “Just the sun’s merciless gong, against which, arriving from the west, thunder’s clubs strike.” Laying under the canopy they bolt upright, the lovers irked, they seem like toys, which must live with springs in their backs.
Translated by Jayde Will
Karalienes galvu, apvītu baumām un degošiem skatieniem, izceļ no putnu spalvām – nav ne teikuma dziļāka par bērna kurpīti, tikai trauslas līdzības, bīstami pietuvojušās skumjām. Tikai sniegbalta kalpones aube iepeld rīta gaismā. „Tikai saules nežēlīgais gongs, pret kuru, nākdamas no rietumiem, sitas pērkona vāles,” zem baldahīna uzšauti sēdus, piktojas mīlētāji, tie šķiet kā rotaļlietas, kam jādzīvo ar atsperi mugurā.
Voices between the screams / Balsis starp kliedzieniem

They believed in ___, but time___ or water covers one’s hand, then colors ___ and muddles ___, although it was fine to begin with, ___ in anger they mocked everyone, who ___, fall’s torn paths ___ like rain unfurls on one’s shoulders, while the eyes ___ hands tried to catch the reddest one from ___, in the bag there’s a photo and scissors, ___ to allot to another, however at times it still seemed ___, if only quieter ___ in a place without its own face ___, look, the clouds have opened up, ___, until they disintegrate like ___.
Translated by Jayde Will
Viņi ticēja ____, bet laiks ____ vai ūdens apņem roku, tad iekrāsojas ____ un aizmiglo ____, lai gan sākumā nekas, ____ viņi dusmās izsmēja visu, kam ____, rudens plosīti ceļi ____ kā lietus atris pār pleciem, kamēr acis ____ rokas tvarstīja sarkanāko no ____, somā fotogrāfija un šķēres, ____ atvēlēt citai, lai gan brīžiem vēl šķita ____, ja vien klusāk ____ vietā bez savas sejas ____, rau, mākoņi pusvirus, ____, līdz izira kā ____.
Hanza street / Hanzas iela

Standing on the balcony at night – to the left the moon ducks between the chimneys, to the right a couple disappears through Alexander’s Gate – and out of lonely pretense you roll the cork of a carafe made of clear Bohemian glass between your fingers. Standing like a landowner in his dressing gown with a landscape before him and not realizing that this moment, seemingly yours alone, belongs to an entirely different life, which unexepectedly has curled like a ribbon picked up by a gust of wind, so that a moment later it can return to the darkness. What shards does this perfect sphere hold within itself?
Translated by Jayde Will
Stāvēt naktī uz balkona – pa kreisi starp skursteņiem bēguļo mēness, pa labi kāds pāris nozūd Aleksandra vārtos – un vientuļas ārišķības dēļ grozīt pirkstos karafes korķi no dzidra Bohēmijas stikla. Stāvēt kā muižniekam rītasvārkos ainavas priekšā un pat nenojaust, ka šis brīdis, it kā vienīgi tavs, pieder pavisam citai dzīvei, kas negaidīti kā brāzmā ierauta lente te ievijusies, lai jau pēc mirkļa atgrieztos tumsā. – Kādas šķembas sevī glabā šī pilnīgā forma?
Letters to Susette / Vēstules Zuzetei

A northeasterly blows, Holderlin’s favorite wind, since 1803 at least, when he composed the hymn “Andenken” in Tubingen, and until this very moment under totally different poplars. They could be buds in a gradual explosion or September shadows, filled with blossoms (if you have to wander in time), but I fail to vanish there with you who forever remains in a foreignland. That’s how Holderlin lived, thinks Susette, the wife of a Frankfurt banker – Diotima in later texts – to whom he wrote regularly, until he lost his mind and Zimmer the carpenter, an educated man, gave him a room in a tower with a view to the river and meadows. No trace of brown-tanned flesh exists anymore, just an eclipse of images.
Translated by Jayde Will
Pūš austrenis, Helderlīna mīļākais vējš, – vismaz kopš 1803. gada, kad viņš Tībingenē sacer himnu „Andenken”, un līdz pat šim brīdim zem pavisam citām papelēm. Tie var būt pumpuri lēnā sprādzienā vai septembra ēnas, piebirušas ziediem (ja reiz maldīties laikā), bet es nespēju tur pazust kopā ar tevi, kas vienmēr paliec svešumā. Līdzīgi Helderlīns dzīvoja Zuzetei, Frankfurtes baņķiera sievai, Diotīmai vēlīnajos tekstos – kurai daudz rakstīja, līdz zaudēja prātu un galdnieks Cimmers, izglītots vīrs, atvēlēja viņam istabu tornī ar skatu uz upi un pļavām. Vairs ne miņas no brūni iedegušas miesas, tikai tēlu aptumsums.
Windows overlooking the janaček Embankment / Janāčeka krastmalas logi

Prague before Christmas. An enthusiastic guide, dressed like an angel, shows the brightly-lit facades of the buildings, nude gods and armored saints. Tourists whisper underneath tattered wings. I find refuge in an alleyway with a snow-covered catafalque and a church’s stained glass window. The Star of Bethlehem swings between red and blue; faith loses any seriousness it had. In Janaček’s riverfront windows a family gathers under a chandelier... all that’s missing is soft music, as I stand on the sidewalk below, blinded by the snowstorm. And even on the night tram, which takes me, slightly tipsy, back up the hill, there’s no place for unhindered sadness. Because in the depths of the car someone is peeling a tangerine.
Translated by Jayde Will
Prāga pirms Ziemassvētkiem. Aizrautīgs gids, par eņģeli pārģērbies, demonstrē spilgti gaismotas namu fasādes, kailus dievus un bruņotus svētos. Tūristi sačukstas zem izplesto spārnu stērbelēm. Es patveros šķērsielā ar apsnigušu katafalku un baznīcas vitrāžu. Betlēmes zvaigzne šūpojas starp sarkanu un zilu; ticība zaudē jebkādu nopietnību. Janāčeka krastmalas logos ģimene pulcējas zem lustras – trūkst tikai liegas mūzikas, kamēr es stāvu lejā uz ietves, akls no sniegputeņa. Un pat nakts tramvajā, kas mani, viegli iereibušu, nes atpakaļ kalnā, nav vietas netraucētām skumjām. Jo vagona dziļumā kāds mizo mandarīnu.
the structures of memory / atmiņas struktūras

I
it can happen that
addresses wars and important academic concepts
will need to be forgotten
in order to remember not what you told me
but how darkness wedged itself in the crack of the open door
a palm on one’s stomach
temporary resistance to the laws of space and time
the work of memory is so essential
psychoanalysts historians philosophers and others have underscored it
but now while carefully crossing a narrow bridge
and trying to avoid the bike riders
I have to remember all of this myself

II

to remember Roman numerals
because you can enumerate parts of a poem with them
to remember things you don’t know the names of
but their contours seem like they were brought closer by an inner aperture
sometimes they appear in the foreground of consciousness
to remember to buy toothpaste and black tights
to get an appointment at the doctor the birthdays of those most important to you
to remember to not say everything that comes to your mind
to count the glasses and in the middle drink water
to remember that you live on a planet regulated by the laws of cause and effect
people can start to despise you not greet you and avoid you
that you don’t go to bed at a reasonable time you sit too long at the computer
to remember that some people haven’t earned one iota of your time and attention
that bad dreams don’t foretell the future
that hell doesn’t exist
that you grew up long ago already and you don’t have to merge with the background
each time when someone looks at you disapprovingly or raises their voice
to remember that there are things which you are allowed to forget

III

people don’t remember what they had on and what they have said
sitting at the table during a specific year on a specific date
they also don’t remember what day of the week it was and what kind of lightening there was in the room
(you don’t need to remind them it will just make them uneasy)

IV

you don’t remember all of the nonsense said while drunk
but if you suddenly
on some day
would remember all of that
in a split second all at once

V

there are also things
we simply agree to not remember
just like that drunken nonsense
like that which people have said on a specific date in a particular light

VI

remember
someone once wrote an online comment to you
if you think all of your thoughts to their conclusion you will suddenly find yourself together with the polyester walls
do you need that?

VIII

I think the time has come to admit
that we are connected by memory alone

VIII

does it seem to you that that changes something?

IX

now I can answer you totally honestly
I don’t know anymore I have drunk so much that I can’t walk
I can’t tell the taxi driver my address – I don’t remember
Translated by Jayde Will
I

var gadīties ka
adreses karus un svarīgus akadēmiskus konceptus
vajadzēs aizmirst
lai atcerētos nevis ko tu man teici
bet kā atvērto durvju spraugā iešķēlās tumsa
plaukstu uz vēdera
īslaicīgo pretošanos laika un telpas nosacījumiem
atmiņas darbs ir tik svarīgs
to uzsvēruši psihoanalītiķi vēsturnieki filozofi un citi
bet tagad uzmanīgi šķērsojot šauro tiltu
un mēģinot izvairītites no riteņbraucējiem
man tas viss jāatceras vienai pašai

II

atcerēties romiešu ciparus
jo ar tiem var sanumurēt dzejoļu daļas
atcerēties lietas kurām nezini vārdus
bet to apveidi it kā iekšēja objektīva pietuvināti
reizēm uzrodas apziņas tuvplānā
atcerēties nopirkt zobu pastu un melnas zeķbikses
pierakstīties pie ārsta svarīgo cilvēku dzimšanas dienas
atcerēties neteikt visu kas ienāk prātā
skaitīt glāzes pa vidu dzert ūdeni
atcerēties ka tu dzīvo uz planētas kurā darbojas cēloņu un seku likumsakarības
cilvēki var sākt tevi ienīst nesveicināt un novērsties
ka tu neej gulēt laicīgi pārāk daudz sēdi pie datora
atcerēties ka daži cilvēki nav pelnījuši necik no tavas uzmanības un laika
ka slikti sapņi nepareģo nākotni
ka elle neeksistē
ka tu jau sen esi pieaugusi un tev nav jāsaplūst ar fonu
ikreiz kad kāds nosodoši paskatās vai paceļ balsi
atcerēties ka ir lietas kuras drīkst aizmirst

III

cilvēki neatceras kas viņiem bijis mugurā un ko viņi teikuši
sēžot pie galda konkrētā gada konkrētajā datumā
tāpat neatceras kas tā bija par nedēļas dienu un kāds tobrīd bija apgaismojums telpā
(nevajag viņiem to atgādināt tas viņus satrauc)

IV

tu neatceries visādas dzēruma muļķības
bet ja nu pēkšņi
kādu dienu
tu to visu atcerētos
uzreiz vienā mirklī

V

vēl ir lietas
ko mēs vienkārši sarunājam neatcerēties
tāpat kā dzēruma muļķības
kā to ko cilvēki teikuši konkrētā datumā konkrētā apgaismojumā

VI

atceries
kāds tev reiz internetā uzrakstīja komentāru
ja izdomāsi visas domas līdz galam attapsies telpā ar polsterētām sienām
vai tev to vajag?

VII

es domāju ir pienācis laiks atzīt
ka mūs saista vienīgi atmiņa

VIII

vai tev šķiet ka tas kaut ko maina?

IX

tagad es varu tev pavisam godīgi atbildēt
es vairs nezinu es esmu izdzērusi tik daudz ka nevaru paiet
nevaru taksistam nosaukt savu adresi – es neatceros
/ (Untitled)

a garden will grow out of tender references
and I will live in it
flashing lightening and cat’s foot
will cast seven circles
dear Lucian I already knew that long ago
you can laugh about everything
despair is a clumsy metaphor
it allows us to find one another between the shoots and the sprouts
build a treehouse and act out a drama
at the end of which I cut my hair with garden shears
and you will grow flapping wings
but we will never be able to truly touch one another
as if our skin was only human skin from the outside
but in reality it’s bullet-proof glass
we could agree that you will remember
but won’t take it too seriously
a metaphor is a figurative meaning
which rests on the foundation of comparison
this comparison exists only in the mind
Translated by Jayde Will
no maigajām atsaucēm izaugs dārzs
un es tajā dzīvošu
plaiksnājošs zibens un kaķpēdiņas
metīs septiņus lokus
mīļo Lukiān es jau to sen zinu
smieties var par visu
izmisums ir neveikla metafora
starp asniem un dīgstiem tā ļauj mums atrast vienai otru
uzcelt namiņu kokā un izspēlēt drāmu
kuras beigās es nogriezīšu sev matus ar dārza šķērēm
un tev izaugs plandoši spārni
bet nekad mēs nevarēsim viena otrai patiešām pieskarties
it kā mūsu āda tikai no ārpuses būtu cilvēku āda
bet patiesībā necauršaujams stikls
mēs varētu sarunāt ka tu atcerēsies
bet neuztversi to pārāk nopietni
metafora ir pārnestā nozīme
kas būvēta uz līdzības pamata
šī līdzība pastāv vienīgi iztēlē
/ (Untitled)

the past returns
like rats which are abandoning ship
you suddenly feel how they scurry
across the second and third decks
their nails scraping the surface and stretching out their rosy tails of memory
I feel nauseous I am a little scared
the past is always on the go
but you’d like to sleep for three days not put the alarm on
not answer your calls not go to work
be a muscle able to produce enough light
so you could acquire underground territories
which are swarming with hazy life forms
but the past is still approaching

*
and then you realize it’s all over
it’s finished
you won’t start a new life tomorrow and well never
you could frame this revelation graphically
and set it up as a background on a computer blocking screen
or write in colorful advertising brochures a salad-green dinosaur hands out
in a shopping mall together with balloons

*

people are not like those in good cinema
their behavior is groundless and their bruises are particularly ugly
going to the taxi you manage to take a needless look around and almost fall into the river
you undertake never to undertake anything ever again
from this time forth you set simple and realistically attainable goals for yourself
take out the trash finish the poem
Translated by Jayde Will
pagātne atgriežas
kā žurkas kas pamet kuģi
tu pēkšņi sajūti kā tā dipina
pa otro un trešo klāju
skrapstinās nagiem un staipa rozīgās atmiņu astes
ir mazliet nelabi mazliet bail
pagātne vienmēr ir ceļā
bet tu gribētu gulēt trīs diennaktis neuzlikt modinātāju
neatbildēt uz zvaniem neiet uz darbu
būt muskulis kas spēj saražot pietiekami daudz gaismas
lai varētu apgūt pazemes teritorijas
kurās drūzmējas mīklainas dzīvības formas
bet pagātne joprojām tuvojas

*

tad tu aptver ka viss cauri
viss ir beidzies
rīt un vispār nekad tu nesāksi jaunu dzīvi
šo atklāsmi varētu grafiski ierāmēt
un iestatīt kā fona attēlu uz datora bloķēšanas ekrāna
vai rakstīt krāsainās reklāmas brošūrās ko salātzaļš dinozaurs kopā ar baloniem izplata lielveikalā

*

cilvēki nav tādi kā labā kino
viņu rīcības ir nemotivētas un zilumi īpaši neglīti
ejot uz taksi tu pamanies izmest nevajadzīgu loku un gandrīz iekrist upē
tu apņemies vairs neko neapņemties
turpmāk izvirzi sev tikai vienkāršus un reāli sasniedzamus mērķus
iznest miskasti pabeigt dzejoli
/ (Untitled)

Love,after all, is the ingredient thatseparatesa sacrifice from ordinary, everydaybutchery.
Arundhati Roy. “The Ministry of Utmost Happiness”

we saw how
the house heals a wound
in each of its tenants
in order to open another one right after
they cried tears of chamomile in gratitude
and were crouched over in pain on the shiny scrubbed floor

*

the house was dismissive towards us
we didn’t want to touch anything
as if the things stored in the cupboards and drawers
were medusas
which could burn your skin

*

everyone who had lived in the house was dead
their lungs poisoned by the black dust of guilt
it coated the farthest nooks of the couch
and at night forces you to awaken burning you from the inside
making you nauseous so many times in the span of a couple minutes
then you have to turn from one side to the other
like that nightmare you return to time and time again
and can never ever awaken from
Translated by Jayde Will
Galu galā, tieši mīlestība ir tā, kas atšķir upuri no prastas, ikdienišķas slepkavības.
Arundhati Roja. “Visaugstākās laimes ministrija.”

mēs redzējām kā
māja katrā no saviem iemītniekiem
sadziedē brūci
lai tūliņ atkal atvērtu citu
viņi pateicībā raudāja kumelīšu asaras
un locījās sāpēs uz spodri izberztajām grīdām

*

māja pret mums izturējās noraidoši
nekam negribējās pieskarties
it kā skapjos un atvilktnēs glabātās lietas
būtu medūzas
kas varētu apdedzināt ādu

*

visi kas mājā dzīvoja jau bija miruši
viņu plaušas saindējuši tumši vainas putekļi
tie pielīmē dīvāna vistālākajam stūrim
un naktī liek mosties dedzinādami no iekšpuses
uzdzenot nelabumu no tā cik daudz reižu pāris minūšu laikā
nākas apgriezties no vieniem sāniem uz otriem
līdzīgi kā tajā murgā kurā tu griezies un griezies uz riņķi
un nekādi nevari pamosties
the eclipse of language / valodas aptumsums

like a syllable stuck at the dark foot of the heart
I learn to communicate with language
I gain new words and figurative senses
so it wouldn’t be so lonely
so language wouldn’t want to suck out the blood or create
unnecessary destruction on the nearby playground

I pass the time
as if language was an elderly woman
whose mind is slowly fading
I know quite well how those who have lived in protracted pain
tend to become evil you need to take care of them
like a dog or anxious poltergeist
watch a film with them read to them
bring them bread and coffee from the shop offer to change their tired
light bulbs put different shades of green plants
on the windowsills cover the furniture with a soft flower pattern
lower your voice while talking
cut their nails when they get angry keep a safe distance
put on a space suit
don’t let them touch you or eat from your plates

an eclipse is contagious
an eclipse is brought on by fear
an eclipse can be breathed in or absorbed through the skin
Translated by Jayde Will
kā sirds tumšajā pakājē iestrēgusi zilbe
mācos sazināties ar valodu
apgūstu jaunus vārdus un pārnestās nozīmes
lai viņai nebūtu tik vientuļi
lai valoda vairs negribētu izsūkt asinis vai radīt nevajadzīgus
postījumus tuvējā rotaļu laukumā

kavēju laiku
it kā valoda būtu veca kundze
kam pamazām aptumšojas prāts
pietiekami labi zinu ka tie kas ilgstoši dzīvojuši sāpēs
mēdz kļūt ļauni vajag pieskatīt
kā suni vai nervozu poltergeistu
kopā noskatīties filmu palasīt priekšā
atnest no veikala maizi un kafiju piedāvāt nomainīt sagurušos
gaismas ķermeņus salikt uz palodzēm
dažāda zaļuma augus pārvilkt mēbeles ar mīkstu puķainu audumu
runājot pieklusināt balsi
apgriezt nagus kad dusmojas turēties drošā attālumā
uzvilkt skafandru
neļaut sev pieskarties un neēst no vieniem traukiem

aptumsums ir lipīgs
aptumsumu pārnēsā bailes
aptumsumu var ieelpot vai uzsūkt caur ādu
/ (Untitled)

she has handy portable wings
which she keeps in the drawer
next to her rubber gloves and scissors
each morning she gets up and turns on background noise – a massive centrifuge
which while spinning chokes the acid eating up the patches of darkness
war and weakness fear kisses

and riled-up Indians travel without abate
through open gray ducts
through a kitchen that’s always a little drafty

as the sadness builds
you have to increase the rotations of sounds
until it’s no longer possible to hear
the kettle’s hissing and millimeters of light tumbling back

Translated by Jayde Will
viņai ir ērti pārnēsājami spārni
ko viņa glabā atvilktnē
blakus gumijas cimdiem un šķērēm
katru rītu viņa pamostas un ieslēdz fona troksni – milzīgu centrifūgu
kas griežoties apslāpē skābes izēstos tumšos plankumus
karš un vājums bailes skūpsti
un dusmīgi indiāņi nepārtraukti ceļo
cauri atvērtam pelēkam kanālam
cauri vienmēr mazliet vēsajai virtuvei

pieņemoties skumjām
trokšņa apgriezieni jāpalielina
līdz vairs nav iespējams saklausīt
tējkannas šņākoņu un atpakaļritošos gaismas milimetrus
/ (Untitled)

in reality you should have been born a fish
a gray flounder with shiny sides
or a frivolous screech fish
giving itself up to the all-healing voices of the water
which chops the screams off at the root
scattering the bubbles of light in place of the pain

language will rob you of your last strength
transform everything you thought you knew
a beastly language
will wash away the flesh from your bones
mix up your thoughts into a jumbled mess
which you while you swallow dust and fail to breath
will untangle and squeeze into words

language will tear you into pieces
while you’re still alive and warm

don’t resist
you are just a message my dear
Translated by Jayde Will
patiesībā tev vajadzēja piedzimt par zivi
pelēku buti spožiem sāniem
vai gaisīgu plīvurzivi
ļauties visudziedējošajām ūdensbalsīm
kas kliedzienus apcērt saknē
sāpju vietā izsvaidot gaismas burbulīšus

valoda atņems tev pēdējos spēkus
pārveidos visu ko esi domājis pazīstam
mežonīgā valoda
noskalos tavu miesu no kauliem
sajauks domas neskaidrā mudžeklī
kuru tu rijot putekļus un elsas nespēsi
atmudžināt un ietūcīt vārdos

valoda saplosīs tevi
vēl dzīvu un siltu

nepretojies
tu esi tikai vēstījums zaķīt
when will this poem end? / kad beigsies šis dzejolis?

those winters where you could fall if you weren’t careful enough
as ghosts once again play a tune
with transparent tender fingers
leave a dark soot-smeared word under the pillow
like a forgotten scarf
which is later put on the highest shelf

but in the morning
the clouds all the lost memories
unfold into rolling waves of light

and I am no longer that girl
with her hair blowing in the wind with sobs pressed into my pillow
with small beasts she sneaks up behind
in silent parks and silent streets hiding in shadows thrown by the trees
I no longer swim that way now like a chance foray through another’s watercolour
with fists made in tenderness and pain
Translated by Jayde Will
tās ziemas kurās varēja pakrist ja pietiekami neuzmanījās
kā rēgi caurspīdīgi maigiem pirkstiem
vēl nospēlē dziesmiņu
atstāj zem spilvena tumšu sodrējos notrieptu vārdu
kā aizmirstu šalli
ko vēlāk noliec uz paša augšējā plaukta

bet no rīta
mākoņi visas pazudušās atmiņas
atver klejojošos gaismas viļņos

un es vairs neesmu tā meitene
vējā plandošiem matiem spilvenā iespiestiem šņukstiem
maziem zvēriņiem kam lavīties pakaļ
klusajās ielās un parkos slēpjoties koku mestajās ēnās
nemaz vairs tā nepeldu kā uz labu laimi cauri svešam akvarelim
sāpēs un maigumā savilktām dūrēm
/ (Untitled)

I once read a book how
supposedly every person has someone in their life
who has inexplicable power over them
if one day that person would leave you a message
and offer you to abandon everything and run away
you would do it without thinking
leave your job maybe even delete yourself from social media
suddenly pack your suitcase taking only the most important things
clothes a comb and some tool with no clear practical use
for instance an oil painting with a small yellow elephant

sometimes I wonder whether I am also
that person for someone
who they don’t really know
but imagines
a lightly rustling treetop in the pit of their stomach
someone they eagerly dream of
while swinging through an endlessly serpentine traffic jam
in the elevator after a monotonous work day
or in other stages of reality when it seems that
it’s only possible to continue
by opening up a safety net under you invisible to others
Translated by Jayde Will
es reiz izlasīju grāmatā ka
ikviena cilvēka dzīvē esot kāds
kuram pār viņu ir neizskaidrojama vara
ja kādu dienu šis cilvēks tev atstātu ziņu
un piedāvātu bēgt pametot visu
tu nedomājot piekristu
aizietu no darba varbūt pat izdzēstos no sociālajiem tīkliem
steidzīgi sakravātu koferi paņemot tikai pašas svarīgākās lietas
drēbes matu suku un kādu priekšmetu bez noteikta praktiska pielietojuma
piemēram eļļas zīmējumu ar dzeltenu zilonīti vai vecu lidmašīnas biļeti

reizēm domāju nez vai arī es
kādam esmu tāds cilvēks
kāds kuru īsti nepazīst
bet iztēlojas
pakrūtē viegli šalkojot lapotnei
kāds par kuru aizgūtnēm sapņo
šūpojoties cauri bezgalīga sastrēguma serpentīnam
liftā pēc vienmuļas darbadienas
vai citos realitātes etapos kad liekas ka
turpināt iespējams tikai
zem sevis atverot pārējiem neredzamu drošības tīklu
/ (Untitled)

A green and black darkness
(the kind you experience if you get lost in a thicket by chance)
with precise strokes applied inside him
he gets up already exhausted
his thoughts are as heavy as a piano
which should have been brought up to the second floor last spring
sweat dripping through the mattress of the bed
and uneven floorboards
runs under the ground
where condemned literary protagonists
look after the dead
smooth back unruly locks
and lay out the seed potatoes in pretty rows
but you need to live it’s always like that as if
nothing happened
as if each new day would touch the skin
light as water
Translated by Jayde Will
zaļganmelna tumsa
(tāda ko piedzīvo ja nejauši apmaldās biezoknī)
precīziem triepieniem ieklāta viņā
viņš pamostas jau noguris
domas tik smagas kā klavieres
ko jau pagājušajā pavasarī vajadzēja uznest augšstāvā
sviedri izsūkušies cauri gultas matracim
un raupjajiem dēļiem
satek zem zemes
kur nosodīti grāmatu varoņi
pieskata mirušos
atglauž nepaklausīgas šķipsnas
un glītās rindās sakārto kartupeļu stādus
bet jādzīvo vienmēr ir tā it kā
nekas nebūtu noticis
it kā katra jauna diena pieskartos ādai
viegli kā ūdens
At the Hairdresser’s / Frizētavā

“Very short,” I reply.

“This much,” she shows me,
taking a tuft of it in her fleshy fingers.

“Won’t you regret it later?” she becomes curious.

I’ve also had longer hair.
At the time the hairdresser
had to hold back her tears while cutting it.
No, today I won’t regret anything.
Today it’s payback time.

Back then my hair
was long like a swing of a blade,
now I wanted it short
like snipped green shrieks of grass,
short like a pulse.

In those days my hair smelled like the forest,
today I want it
to smell
like sawdust.

There’s only two of us in the hair salon,
which suddenly becomes bigger.

The room expands.

I sit silently
in the center of her cares.
I won’t say a word anymore.
I pay her
for this silence as well.

I think
whether my wife would become jealous,
if she saw,
how this unknown woman
is working around my hair
with her scissors and comb,
running her fingers through my hair,
softly moaning from her efforts,
so she could move her body around the chair.

While she works with her razor
I feel her breath on my neck
this professional with a faint moustache
and the figure of a market meat seller.
Despite all her efforts,
I am only meat to her.
a sheep being sheared,
a client.

Having reached the end,
she will blow away the fine, black sparks with a hairdryer
from my forehead, nose, ears.

But, as she rubs gel in my hair,
for a brief moment it seems to me,
that I am her boy –
an infante in a blue cape,
that she finally undoes and shakes,
shattering this momentary illusion.

“A totally different person!”
she says, proud of what she’s done.

Yes I am totally different –
similar to someone,
whose heavy crown is raised from his head
and now he must walk
the cold, rainy streets –
sans a scepter or umbrella,
free, equal and a nobody
like everyone else.
Translated by Jayde Will
«Ļoti īsus,» es atbildu.

«Tik?» viņa rāda,
saņēmusi šķipsnu tuklajos pirkstos.

«Vai nav žēl?» viņa kļūst ziņkārīga.

Man ir bijuši arī garāki mati.
Toreiz friziere
tik tikko savaldīja asaras, tos griezdama.
Nē, šodien es nenožēloju neko.
Šodien es kārtoju rēķinus.

Toreiz mani mati
bija gari kā asmens atvēziens,
tagad es gribu tos īsus
kā mauriņa zaļie, aprautie kliedzieni,
īsus kā pulss.

Tolaik mani mati smaržoja pēc meža,
šodien es gribu,
lai tie smaržo
pēc skaidām.

Mēs esam divatā frizētavas zālē,
kas pēkšņi kļuvusi lielāka.

Telpa izplešas.

Es sēžu klusēdams
viņas rūpju centrā.
Es vairs neteikšu ne vārda.
Es maksāju viņai
arī par šo klusumu.

Es domāju,
vai mana sieva nekļūtu greizsirdīga,
ja redzētu,
kā šī svešiniece
darbojas ap manu galvu
ar savām šķērēm un ķemmēm,
laizdama pirkstus man matos,
viegli stenēdama aiz piepūles,
lai pārvietotu savu augumu ap krēslu.

Strādādama ar mašīnīti,
viņa elpo man pakausī —
šī profesionāle ar ūsiņām
un gaļas paviljona pārdevējas figūru.
Lai kā viņa censtos,
esmu viņai tikai gaļa,
cērpamā aita,
klients.

Tikusi galā,
viņa ar fēnu nopūš sīkās, tumšās dzirksteles
no manas pieres, deguna, ausīm.

Bet, kad viņa iebužina želeju man matos,
īsu brīdi man tomēr liekas,
ka esmu viņas puika —
infants zilā apmetnī,
ko viņa beidzot atraisa un nopurina,
pārraudama šo mirklīgo iedomu.

«Pavisam cits cilvēks!»
viņa saka, lepna par paveikto.

Jā, es esmu pavisam cits —
līdzīgi kādam,
no kura galvas nocelts smags kronis
un nu viņam jādodas
saltās, pielijušās ielās —
bez sceptera vai lietussarga,
brīvam, vienlīdzīgam un niecīgam
kā visi citi.
WASHING FATHER / MAZGĀJOT TĒVU

He scrubs his father’s back.
His father doesn’t understand anything
and doesn’t reply when others
call his name.

He is too deep
in his body’s wrinkles and folds,
too deep for him
to come out of.

Once he awoke in an unknown place.
He put on his glasses.
The lenses steamed up
from what he saw
and his nose began to bleed.

When he returned,
he refused to talk,
forgetting everything
that he had acquired over the years.

His windpipe froze over,
and the circulating blood is still
fighting in vain
to thaw it.

His heartbeats –
they are tracks in the snow
beyond the polar circle.
The wind covers them with snow.

Only the wrinkles
on his skin
are deep – deep
like surgical scars.

Time has left gashes all over his body
like an unskilled surgeon,
who couldn’t save anyone,
but just cut and cut, and cut.

He doesn’t talk.
His hair grows,
his nails grow,
but he doesn’t understand anything.

With a rough towel
he dries his father’s body –
a soft towel is of no use to anyone,
a soft towel doesn’t absorb moisture.

When he shaves his father’s beard,
his father sits in front of him, just
like old times, as he sat in front of
the mirror while shaving himself.

He puts on his father’s suitcoat.
It seemed too big.
His father shrinks
a few sizes a year.

The suitcoat’s pockets are empty
like his father’s memory,
its buttons are as dull
as his father’s gaze.

He combs his father’s hair
and ties his shoes.
He places his father
where the man of the house sits – at the end of the table.

His father doesn’t understand anything,
his dominion an arid field,
and he – his son – humbly nurses
that withering legacy of his.
Translated by Jayde Will
Viņš berž tēvam muguru.
Tēvs nesaprot neko
un neatbild, kad citi
nosauc viņa vārdu.

Viņš ir pārāk dziļi
sava ķermeņa grumbās un krokās,
pārāk dziļi, lai no tām
iznāktu ārā.

Reiz viņš pamodās svešā vietā.
Viņš uzlika brilles.
No tā, ko viņš redzēja,
to stikli aizsvīda
un viņa deguns sāka asiņot.

Kad viņš atgriezās,
viņš atteicās runāt,
aizmirsis visu,
ko bija apguvis gadiem.

Viņa balsene sasala,
un asinsrite joprojām
veltīgi cenšas
to atkausēt.

Viņa sirdspuksti —
tās ir pēdas sniegā
aiz polārā loka.
Vējš tās aizputina.

Vienīgi krunkas
uz viņa ādas
ir dziļas — dziļas
kā operāciju rētas.

Laiks viņu sagraizījis
kā nemākulīgs ķirurgs,
kurš nevar neko glābt,
tikai griezt un griezt, un griezt.

Viņš nerunā.
Viņa mati aug,
viņa nagi aug,
bet viņš nesaprot neko.

Ar raupju dvieli
dēls nosusina tēva ķermeni —
mīksts dvielis neder nekam,
mīksts dvielis neuzsūc mitrumu.

Kad viņš skuj tēvam bārdu,
tēvs sēž viņam pretī, tāpat
kā senāk, skūdamies pats,
sēdēja pretī spogulim.

Viņš apģērbj tēvu uzvalkā.
Tas izrādās par lielu.
Tēva augums saraujas
par vairākiem izmēriem gadā.

Uzvalka kabatas ir tukšas
kā tēva atmiņa,
tā pogas ir tikpat blāvas
kā tēva skatiens.

Viņš sasukā tēvam matus
un sasien kurpju šņores.
Viņš nosēdina tēvu
saimnieka vietā — galda galā.

Tēvs nesaprot neko,
viņa valdījumi ir izkaltis lauks,
un viņš — viņa dēls — pazemīgi kopj
šo savu nīko mantojumu.
COMMENTARY FOR VILLON’S EPITAPH WRITTEN FOR HIM AND HIS FRIENDS WHILE AWAITING THE GALLOWS / KOMENTĀRI VIJONA EPITĀFIJAI, UZRAKSTĪTAI VIŅAM UN VIŅA DRAUGIEM GAIDOT KARĀTAVAS

For those who are hanged
or crucified,
their last privilege is taken away –
to die on the ground,

as if the ground that had carried
their crimes
was not able to bear
their death.

They die like the drowned
who have swam into the depths
and cannot touch
the ground with their feet.

The rest gape at them
like gods
or noblemen –
silently and from below.

Those who are hanged –
their throne is the air
and the swarm of flies around their heads –
their crown.

No one can put
a flower or stone
in the place where their hearts
have stopped.

Only their shoes
hang in the emptiness
like strange fruits.
The wind rocks them.
Translated by Jayde Will
Tiem, kurus pakar
vai sit krustā,
atņem pēdējo privilēģiju —
nomirt uz zemes,

it kā zeme, kas nesusi
viņu noziegumu,
nespētu panest
viņu nāvi.

Viņi mirst kā slīcēji,
kas iepeldējuši dziļumā
un vairs nevar aizsniegt
ar kājām līdz zemei.

Pārējie viņos nolūkojas
kā uz dieviem
vai augstmaņiem —
klusi un no apakšas.

Tie, kurus pakar, —
viņu tronis ir gaiss
un mušu spiets ap galvu —
viņu kronis.

Neviens nevar nolikt
ziedu vai akmeni
tajā vietā, kur apstājusies
viņu sirds.

Vien viņu kurpes
karājas tukšumā
kā savādi augļi.
Vējš tos šūpo.
COMMENTARIES: JOHANNES BOBROWSKI / KOMENTĀRI: JOHANNESS BOBROVSKIS

The grass is stretched out in all its height.
A singular column of smoke rises straight up,
measuring the low-lying clouds.

In the orchard
the green branches
are tangled up with those that are withered –
life lines and death lines.

The foliage frees itself from the ballast.
The hollow steps of the apples ring out.

Darkness comes,
a forest creature follows its tracks,
looking for fallen fruit.

The flight of a bird –
dark and mute lightening –
slowly flashes across the sky.

He was here
and saw it.

Language opened eyes
like someone who awakens in the night
from his own screaming.

What merciless lowlands!
What an unbearable forgiveness!
Translated by Jayde Will
Zāle pieslējusies pilnā augumā.

Dūmu stabs ceļas taisni,
mērīdams debesis zemās.

Augļudārzā
zaļie zari
saķērušies ar nokaltušajiem —
dzīvības un nāves līnijas.

Lapotnes atbrīvojas no balasta.
Dun ābolu dobjie soļi.

Nāk tumsa,
kāds meža zvērs tai seko pa pēdām,
kārs pēc kritušajiem augļiem.

Putna lidojums —
tumšs un mēms zibens —
gausi uzplaiksnī gaisā.

Viņš bija te
un redzēja.

Valoda atvēra acis
līdzīgi kādam, kurš pamostas naktī
no tā, ka kliedzis.

Kāds nežēlīgs līdzenums!
Kāda nepanesama piedošana!
BODYBUILDERS IN THE WEIGHT ROOM / KULTŪRISTI SVARU ZĀLĒ

The sinews on their flesh form a complex pattern
like fine tattoos,
their muscles have grimaces –
even their butt cheeks are two faces,
two very sad faces,
that weep salty tears of sweat.

And the blood-vessels under their skin
are like a net,
they are caught in,
that they won’t get out of alive.

And somewhere deep in all of this
is the main muscle – the heart –
a fist-sized athlete,
a pocket-sized gym,
that has to keep this beast fit,
that has to keep it on its feet.

I imagine how after
they’ve shifted the tonnage of a row
of railroad cars from one shoulder to another,
they all wash themselves together in one shower,
because they have a hard time bending over
and they can’t reach behind to wash their backs
because washing such a body
is like washing an eighteen-wheeler.

Afterwards they return home
to their small wives
these small dumbbells of love
bleached blondes or dyed brunettes,
that love strength,
with whom they share an epilator
and artificial tanning cream,
that gives a shine to their cups and medals
and iron their short posing trunks for competition,
because strength and beauty demand sacrifice
and they offer that up.

But at night these enormous, beautiful men
lay down beside them –
to lie in one bed with a giant like this
is like lying in one bed with a brick house,
and it takes all night,
before each floor and brick is caressed
and then they finally fall asleep,
resting their tired, blissful heads
on the hard pillows of their men’s muscles.
Translated by Jayde Will
Cīpslas uz viņu miesas veido sarežģītus rakstus
kā smalki tetovējumi,
viņu muskuļiem ir grimases —
pat viņu dibena vaigi ir divas sejas,
divas ļoti skumjas sejas,
kas raud sāļām sviedru asarām.

Un asinsvadi uz viņu ādas
ir kā tīkls,
kurā viņi noķerti,
no kura neizkļūs ārā dzīvi.

Un kaut kur dziļi tajā visā —
galvenais muskulis — sirds —
dūres lieluma atlēts,
kabatas izmēra trenažieru zāle,
kam jānotur šis blāķis formā,
jānotur tas uz kājām.

Es iedomājos, kā pēc tam,
kad viņi pārcilājuši no pleca uz plecu
vesela dzelzceļa sastāva tonnāžu,
viņi visi kopā mazgājas vienā dušā,
jo viņiem ir grūti pieliekties
un viņi nevar aizsniegties, lai noberztu sev muguru,
jo mazgāt šādu augumu
ir kā mazgāt kravas furgonu.

Pēc tam viņi atgriežas mājās
pie savām mazajām sievietēm,
savām mazajām mīlestības svarubumbām,
balinātām blondīnēm vai krāsotām tumšmatēm,
kurām patīk spēks,
ar kurām viņi dala vienu depilatoru
un mākslīgā iedeguma krēmu,
kuras spodrina viņu kausus un medaļas
un gludina viņu mazās sacensību biksītes,
jo spēks un skaistums prasa upurus
un viņas tos sniegs.

Bet vakarā šie lielie, skaistie vīrieši
guļas viņām blakus —
gulēt vienā gultā ar šādu milzi
ir kā gulēt vienā gultā ar mūra māju,
un paiet visa nakts,
līdz katrs tās stāvs un ķieģelis ir noglāstīts
un viņas beidzot aizmieg,
uzlikušas savas nogurušās, svētlaimīgās galvas
uz viņu muskuļu cietajiem spilveniem.
BROTHER / BRĀLIS

You were four when they told you:
“This is your brother.”
They didn’t explain anything more,
they simply said:
“This is your brother.”

You were curious
and gradually suspicion was born in you.

I followed your footsteps,
everywhere I went you were already in front of me.
The door handle was always still warm,
when I grasped it in my palm.

And who always sat
in the front seat of the car next to dad -
at the right hand of father?

You hid me.
Everyone must have thought that you’re the only one.
How could anyone believe in your powers,
if there’s this double
behind your back?

You were afraid that I’d take away your scent
and no one would recognize you anymore.

I stood behind your back
in your old sweater,
shoes, the laces of which
always came untied.
I stood behind your back
putting stones in my pockets
so the world would finally feel
my weight.

I observed and I studied
I was not yet ready
And I alone developed my abilities
polishing each vertebra,
each joint
that I acquired, standing in the shadows
and waiting,
until you
would not need them anymore.

The sawdust spilled on the ground.
I worked like a patient artisan,
while putting myself together.
Sometimes you wanted to drive those stubborn sprouts
right back into me,
the ones, mimicking you,
that mocked you.
You thought they were weapons,
that threatened you.

“You can’t do that,” they told you
“That’s your brother.”
But you didn’t believe them.
Being a brother was a task
that I still had to fulfill.

And I waited.
I observed and I studied.
On the tips of my toes,
I strove to look over your shoulder.

The years worked to my advantage,
and then, one day, I came into the light.

I had acquired the family scent
and I carried the family traits on my face.

The sun was shining, but that didn’t bother me.
I finally had a shadow, still I had to break it in.
I was not yet perfect, still I was myself.

“This is my brother,” you said
“This is my brother.”
Translated by Jayde Will
Tev bija četri, kad tev pateica:
«Tas ir tavs brālis.»
Neko vairāk viņi nepaskaidroja,
vienkārši teica:
«Tas ir tavs brālis.»

Tu biji ziņkārīgs
un pamazām tevī dzima aizdomas.

Es sekoju tev pa pēdām,
visur, kur gāju, tu jau biji priekšā.
Durvju rokturis vēl bija silts,
kad to satvēru plaukstā.

Un kurš vienmēr sēdēja
mašīnas priekšējā sēdeklī blakus tēvam —
pie tēva labās rokas?

Tu mani slēpi.
Visiem bija jādomā, ka esi viens.
Kurš gan ticētu taviem spēkiem,
ja aiz tavas muguras
ir šis dubultnieks?

Tu baidījies, ka atņemšu tavu smaku
un neviens vairs nespēs tevi atpazīt.

Es stāvēju tev aiz muguras
tavā vecajā svīterī,
kurpēs, kuru šņores
vienmēr atsējās vaļā.
Es stāvēju tev aiz muguras,
salicis akmeņus kabatās,
lai pasaule beidzot sajustu
manu svaru.

Es skatījos un mācījos.
Es vēl nebiju gatavs
un man nācās saviem spēkiem
ikreiz nopulēt katru skriemeli,
katru locītavu,
ko biju ieguvis, stāvēdams ēnā
un gaidīdams,
līdz tev
tā vairs nebūs vajadzīga.

Skaidas bira uz zemes.
Es darbojos kā pacietīgs amatnieks,
likdams sevi kopā.

Reizēm tu gribēji iedzīt manī atpakaļ
šos spītīgos dzinumus,
kas, it kā mēdīdamies,
tevi atkārtoja.
Tu domāji, ka tie ir ieroči,
kas tevi apdraud.

«Tā nedrīkst darīt,» tev teica,
«tas ir tavs brālis.»
Bet tu neticēji.
Būt brālim bija uzdevums,
kas man vēl jāizpilda.

Un es gaidīju.
Es skatījos un mācījos.
Izstiepies pirkstgalos,
es centos palūkoties tev pār plecu.

Gadi strādāja manā labā,
un tad, kādu dienu, es iznācu gaismā.

Es biju ieguvis ģimenes smaku
un nesu ģimenes vaibstu sejā.

Saule bija spoža, bet tā man netraucēja.
Man beidzot bija ēna, tomēr tā vēl bija jāienēsā.
Es vēl nebiju pilnīgs, tomēr biju es pats.

«Tas ir mans brālis,» tu teici,
«tas ir mans brālis.»
The places that are silent without me / Ko darīs bez manis klusējošās vietas

Those are not leaves on these clusters of giant osiers, it is a fabric,
covered with clay and rainwater;
But the bent grass preserves an old pact; I must return when a new timepiece is invented, which will have a river running through it instead of hours
I long for your arrival so much that the glass of one of the veranda’s window panes cracked – I was shuffling the cards and dealing them to myself;
next door a new school was going up and the children, not suspecting anything, drove
their small bikes down the only hill

The place where I drank for the last timeovergrown with impenetrable underbrush and the railroad over it collects
shadows during the day’s rising and setting of the sun

A place without me
a place, which is silent

Under the fir trees
under a rock
lies a voice

and says:
“I am here –
I am you.”
Translated by Jayde Will
Tās nav lapas uz šiem milzu kārklu puduriem, tas ir audums, notriepts ar mālu un lietusūdeni;
Bet smilgas glabā senu norunu: man jāatgriežas tad, kad būs izgudrots jauns laikrādis, caur kuru stundu vietā plūdīs upe
Es ilgojos pēc tavas atbraukšanas tik ļoti, ka vienai no verandas rūtīm ieplīsa stikls − pats jaucu kārtis un pats sev izdalīju; kaimiņos cēla jaunu skolu un bērni, neko nenojauzdami, brauca ar maziem velosipēdiem lejup no vienīgā kalna
Vieta, kurā es pēdējo reizi dzēru
apaugusi necaurejamiem brikšņiem un dzelzceļš tai pāri uzkrāj ēnas no dienā aizvadītā saules gājuma

Vieta bez manis
vieta, kura klusē

Zem eglēm
zem akmens
guļ balss
un saka:
"Te es esmu −
es esmu Tu"
*** / ***

Between us is a display window.
A clothing shop that slides along the sidewalk.
The air is so pure, without car exhaust.
I have learned to count
and I don’t have dandruff anymore.
You don’t drink anymore and think about establishing a
crisis center for people who
have arrived in the city
the night before.

The glass is frosted.
It’s fireproof.

I see where you can
plug in your phone.

3000 years have passed.
There’s a call from the library.
They don’t speak.
Translated by Jayde Will
Starp mums ir skatlogs.
Apģērbu veikals, kurš slīd pa gājēju ietvi.
Gaiss ir tik tīrs, bez izplūdes gāzēm.
Esmu iemācījies rēķināt
un man vairs nav blaugznu.
Tu vairs nedzer un domā par krīzes centra
dibināšanu cilvēkiem, kuri
ieradušies pilsētā
pagājušajā naktī.

Stikls ir matēts.
Ugunsdrošs.

Redzu, kur iespraust
telefona lādētāju.

Ir pagājuši 3000 gadi.
Zvana no bibliotēkas.
Nerunā.
*** / ***

Suddenly life became a game of Jenga.

The more I added to the tower, the higher and higher and
higher it became, and the fewer blocks I possessed.

It was nighttime, deep as an open sewer drain.

The gas station attendant gave us their last napkins so we could wipe up what was left of us.

Grand promises of a bright tomorrow were rolling together with the sludge
in the canal’s waves –

I held you like a small child who is tired of their own weight.

The air was teeming with mathematics employed in soothing multiplication tables, reciting them over and over: “You passed through here before, don’t you remember?”

Lord, let us into the chamber of Your Heart to take refuge from freedom, which hunts us like a lynx in the open meadow of a pine forest; save us, Lord, in Your truth, because Your reward is our only tomorrow.
Translated by Jayde Will
Piepeši dzīve palika par koka klucīšu spēli “Jenga”.
Jo vairāk es pieliku klāt tornim, jo augstāks un augstāks un augstāks tas palika, jo mazāk klucīšu man atlika.
Bija nakts, dziļa kā atvērta kanalizācijas lūka.
Benzīntanka pārdevēja atdeva pēdējās salvetes, lai mēs varētu saslaucīt to, kas no mums bija palicis pāri.
Lieli apsolījumi par gaišu nākotni zvārojās kopā ar vižņiem kanāla viļņos –
es tevi auklēju kā mazu bērnu, kurš noguris pats no sava svara.
Gaiss bija pilns ar matemātiku, kuru izmantot mierinošam reizrēķinam, vēl un vēlreiz atkārtojot: “Tu taču šeit jau vienreiz gāji, vai patiešām vairs neatceries?”
Kungs, ielaid mūs savas Sirds kambarī patverties no brīvības, kura mūs medī kā lūsis klajumainā priedājā; glāb mūs, Kungs, savā patiesībā, jo Tava alga ir mūsu vienīgā rītdiena.
*** / ***

We lived in a place
where there was hardly anything –
just open fields all around, on the horizon
evening lakes steamed and in the kitchen
the microwave knew how to play
an old melody
but only when it was in the mood;
in the evenings we watched the shadows
on the doors of the mahogany wardrobe,
they reminded you of the line of people
in Bergman’s “The Seventh Seal” –
but where could it have come from,
if there was nothing outside
that could have left a shadow?
While falling asleep I often think of the road
that we covered to get here.
The trucker said
the last time he was here was
when he was asked to transport equipment
to a meteorological station,
but no one had appeared at
the agreed-upon place to meet him.
He left everything he had brought right there.
One morning by the mirror you were admiring yourself in your red dress
and you looked surprised.
I wondered if your feet were cold,
but I didn’t actually ask you.
Translated by Jayde Will
Mēs dzīvojām tur,
kur gandrīz nekā nebija -
apkārt tikai klajš lauks, pamalē
kūpēja vēli ezeri un virtuvē
mikroviļņu krāsns prata nospēlēt
kādu senu melodiju,
bet tikai tad, kad tai pašai iegribējās;
vakaros vērojām ēnas
uz sarkankoka skapja durvīm,
tās atgādināja cilvēku rindu
no Bergmana "Septītās zīmes" –
bet no kurienes tām bija rasties,
ja laukā nebija nekā,
kas varētu aiz sevis atstāt ēnu?
Iemiegot bieži domāju par ceļu,
kuru mērojām līdz šejienei.
Kravas auto vadītājs stāstīja,
ka pēdējo reizi šeit bijis tad,
kad viņu lūguši aizvest mērierīces
meteoroloģijas stacijai,
bet norunātajā vietā neviens
tām nebija ieradies pretim.
Viņš visu vedamo atstājis turpat.
Kādā rītā tu spoguļojies savā sarkanajā kleitā
un izskatījies pārsteigta.
Iedomājos, vai tev nesalst pēdas,
bet skaļi to nepajautāju.
Trouble in the neighborhood / Nemiers rajonā

The buildings, it seems, have lost their value entirely –
recently they have been
burning down a lot.
Long, high, and bright flames
until all they leave behind
are rubble and debris.

However, in this city, in this country no war
is being waged.

The buildings have also lost the weight of their meaning –
at some point perhaps they had been designated
a special place in the mind of a person,
family or even broader society.

Now they are just quadrants on a map
which is put together on a screen
by a stream of data sent from satellites.

“A place to sleep” was how one of
my friends had saved the number
of his apartment on his phone.

But trust in sleep has been lost as well; like a low, dull buzz,
coming from an insect set to be squashed by a palm,
the Grim Reaper’s breath burns numbly down the back of your neck:
“The pictures of the Blessed Virgin
with the prayers on the other side
are endearing of course, but I will come - - ”
Translated by Jayde Will
Ēkām, šķiet, pilnībā zudusi vērtība –
pēdējā laikā tās
ļoti bieži deg.
Spožām, garām un augstām liesmām
līdz beigu beigās
aiz sevis atstāj tikai gruvešus.

Un šajā pilsētā, šajā zemē taču
nekaro.

Ēkām zudis arī nozīmes svars –
savulaik varbūt tām tika piešķirta
īpaša vieta kāda cilvēka,
dzimtas vai pat plašas sabiedrības prātos.

Tagad tās ir vien kvadranti kartē,
kuru ekrānā savelk
satelītu atsūtītās datu plūsmas.

“Vieta, kur gulēt” – tā sava dzīvokļa
tālruņa numuru savā mobilajā telefonā
bija saglabājis kāds mans draugs.

Bet arī uz miegu zudusi paļāvība; kā klusa, apnicīga sīkoņa,
kuras avots ir insekts, paredzēts nosišanai ar plaukstu,
pakausī truli dedzina kaulainās elpa:
“Bezvainīgās Jaunavas bildītes
ar lūgšanām otrā pusē, protams,
ir mīļas, bet es nākšu – –
Riga / Rīga

I understand Riga –
a student serving detention at a desk in the last row,
with a chalk-smeared uniform,
chewed hangnails,
snot-filled nostrils.
How can you not understand this fallen,
kicked-down city,
where the streets are constantly flushed by cheap wine,
urine and sand.

Riga is the tall tv newscaster,
who had a hair of the dog
before the show;

Riga is a phenomenon,
not a settlement.
It’s tired and sleep-deprived -
only in winter is it able
to find its long-sought peace.

Sinking into snow drifts
and not opening its eyes, so it wouldn’t catch sight of
the dazzling lights from the first buses
in the morning.

Riga is a giant belch after
the New Year’s potato salad.

Riga is a manor estate that’s been gambled away,
wagered at the playing table by
a baron full of bravado, who
must make an impression on
his foreign guests who
have just arrived.
Translated by Jayde Will
Es saprotu Rīgu –
pēcstundnieci pēdējā solā,
ar krītu notrieptu formu,
aizkostiem atnadžiem,
puņķiem pilnām nāsīm.

Kā lai nesaprot šo pakritušo,
nospārdīto pilsētu,
kuras ielas pārskalo lēts vīns,
urīns un smiltis.

Rīga – staltā televīzijas diktore,
kura pirms raidījuma
paspējusi salāpīties;

Rīga – fenomens,
nevis apdzīvota vieta.
Nogurusi un neizgulējusies –
Vienīgi ziemā tā spēj rast
Tik ilgi meklēto mieru.

Iegrimt sniega kupenās
un neatvērt acis, lai neieraudzītu
spožās gaismas no pirmajiem
rīta autobusiem.

Rīga – milzīgā atrauga pēc
Jaungada rasola.

Rīga – nospēlētā muiža,
kuru uz spēles galda uzlicis
bravūrīgs barons, kuram
jāatstāj iespaids
uz nule sabraukušajiem
ārzemju viesiem.
*** / ***

Opening up the curtains, you brought the sea here –
the air is calm and strict like a governess who starts the lesson after getting a raise in wages.

Somewhere during this evening words of apology should be said, which contain a hope for forgiveness –
we were in such a rush to find a way out, though we hadn’t even arrived to the place we needed to get out of.

Did I really need to get close to that precipice, where I’d lose you
and everything that bears witness to you if I stepped over it,
only to realize that:

I probably don’t have a particular desire to linger somewhere for long or
disappear from some other place before myself;

There’s probably no record label that could present it
to the world that would be contained in a song or symphony;

Time is wonderfully indifferent towards everything that surrounds it. Like a child
in a baby carriage, slowly drifting off into an afternoon nap - - -

Only the dust in the bullet holes on the building facades farther from the city
center serve as a conduit through which a record of the years topples down into the potholes of the sidewalks and

the arrangement of circles on a sawed-off tree stump become
nothing but a curious pattern
Translated by Jayde Will
Atvelkot aizkarus, tu atvilki jūru-
gaiss ir rāms un stingrs kā mājskolotāja, kura uzsāk stundu pēc atlīdzības paaugstināšanas.

Kaut kur šajā vakarā jāizskan atvainošanās vārdiem, kuros ieslēgta cerība pēc piedošanas -
mēs tik steidzīgi meklējām izeju, kaut gan vēl pat nebijām iekļuvuši tur, no kurienes mums vajadzētu tikt laukā.

Vai tiešām man vajadzēja pietuvoties tai kraujai, kuras malai pārkāpjot, es pazaudētu tevi un visu, kas par tevi liecina - lai tikai tad saprastu:
Laikam nav kādas īpašas patikas kaut kur uzkavēties ilgāk vai no kādas citas vietas pazust pirms sevis;
Laikam nav ierakstu kompānijas, kura varētu to pasniegt pasaulei ieslēgtu dziesmā vai simfonijā;
Laiks ir brīnišķīgi nevērīgs pret visu, kas tam apkārt. Kā bērns ratiņos, lēni slīdot pēcpusdienas miegā - - -

Tikai putekļi ložu caurumos uz ēku fasādēm tālāk no pilsētas centra kalpo par šķērseju, caur kuru gadu uzskaite nobrūk lejup ietvju bedrēs un
apļu kārtojums uz nozāģēta koka celma pārtop par
tikai īpatnu ornamentu.
For Matīss / Matīsam

I already felt that something was wrong with you –

we tried to have a conversation, but the words turned into white lilies,
their odorless blossoms falling down all around us in this quiet street space, on the way to the warehouse, where we kept peace – hidden from the speeches of strangers and late guests that lacked a deeper meaning;
there was already a feeling beforehand, that something is wrong with you –
which is why speaking with you took such effort, although
the most pressing things that needed to be figured out fit
in a single package of hope, to be torn open with the fingers of one hand
if there was no other way: to once again glimpse the sun
over the tree trunks that the leaves had abandoned, to once again gain trust,
something kindred to swans and elephants – and the elephants in particular
would like it here, because everything here is filled with swathes of sand
and never-seen-before rock formations – you stand next to one of them
and I see that you are slowly feeling better again
Translated by Jayde Will
Es jau jutu, ka ar tevi nav labi –
mēģinājām sarunāties, bet vārdi pārvērtās par baltām lilijām, kuru ziedi bez smaržas pakšķēja apkārt šajā klusajā ielas telpā, pa ceļam uz noliktavu, kurā glabājām mieru - noslēptu no svešinieku un aizkavējušos viesu runām bez dziļākas nozīmes;
jau iepriekš bija tāda nojauta, ka ar tevi nav labi –
kādēļ sazināties prasīja tādus pūliņus, kaut gan tas, kas bija vissteidzamāk noskaidrojams, ietilpa tikai vienā cerības iepakojumā, atplēšamā kaut vai ar vienas rokas pirkstiem: atkal ieraudzīt sauli pāri koku stumbriem, no kuriem aizbēgušas lapas, atkal iemantot uzticību, kāda radniecīga gulbjiem un ziloņiem – un tieši ziloņiem te būtu paticis, jo apkārt viss piepildīts ar smilšu klajiem un iepriekš neredzētu akmeņu krāvumiem – pie viena no tiem tu stāvi un es redzu ka atkal jau pamazām kļūst labi
Prenzlauer Berg / Prenclauerberga

Who would like to buy flowers?
We still have a little time before the train,
miraculously, we have saved
a couple hours for the rest of the trip
to the middle of the park where the bust of a long-dead composer
is observing the people passing by
like an ancient lighthouse.
Perhaps I should place this small bunch of freesias
right at the foot of it as a remote and quiet homage,
though we haven’t heard any of his works
at all.
Ah, this city – an alarm that never stops ringing,
forever in motion and at the same time looking forward to a melancholic peace –
the metal in bridge constructions and tram rails, the black color on the main headlines in the newspapers, but above all the flowers next to sellers, on windowsills, in cemeteries and cafes; flowers in the display window of a second-hand shop, placed in picture frames made by the hands of a passionate apprentice - coincidentally, in the workshop just around the corner, next to the veterinary pharmacy.
Flowers, flowers and a chestnut avenue, dogs that have a special meeting in store for them, which they won’t even get to, because their owners have other plans – but really, how is it possible that flowers are everywhere, there’s still a fair amount of time left before summer; maybe they are filming a historical series here, but the entire crew is hiding somewhere, including the actors.
We still have some time – an hour, perhaps even an entire afternoon,
who knows, perhaps even several days, the more courageous gamblers might even be willing to bet an entire year.
Prenzlauer Berg, I am coming to you, running even, with flowers, and
a couple of friends in tow, I hope you won’t mind
this unexpected visit and that you have enough slippers for everyone.
Translated by Jayde Will
Kurš vēlētos iegādāties ziedus?
Mums vēl ir laiks līdz vilcienam,
brīnumainā kārtā, esam ietaupījuši
pāris stundas atlikušajam ceļam
līdz parkam, kura viducī kā senatnīga bāka
garāmgājējus novēro sen aizgājuša
komponista biste.
Varbūt šo nelielo frēziju pušķīti nolikt
tieši tai pakājē, kā attālinātu un klusu godinājumu,
kaut arī no viņa skaņdarbiem esam dzirdējuši
precīzi nevienu.
Ak, šī pilsēta – nekad nenospiests modinātāja signāls,
mūždien kustībā un vienlaikus gaidot melanholisku mieru –
metāls tiltu konstrukcijās un tramvaja sliedēs, melnā krāsa laikrakstu galvenajos virsrakstos, bet pāri visam ziedi, pie tirgotājām, uz palodzēm, kapsētās, kafejnīcās; ziedi antikvariāta vitrīnā izstādītajos bilžu rāmjos, kurus darinājušas aizrautīga mācekļa rokas – sagadīšanās labad, darbnīcā tepat aiz stūra, blakus veterinārajai aptiekai.
Ziedi, ziedi un kastaņu aleja, suņi, kuriem paredzēta svarīga tikšanās, uz kuru viņi tā arī nenokļūs, jo saimniekiem ir citi plāni – bet patiešām, kā tas iespējams, ka visur ir ziedi, vēl taču līdz vasarai jāgaida krietns laiciņš; iespējams, te notiek filmēšana kādam vēsturiskajam seriālam, tikai visa komanda kaut kur ir noslēpusies, aktierus ieskaitot.
Mums vēl ir laiks – stunda, varbūt pat viss pusdienlaiks,
kas zina, pat vēl vairākas dienas, drosmīgākie spēlmaņi uz galda sviestu pat likmi – gads.
Prenclauerberga, es nāku pie tevis, pat steidzos, ar ziediem, un kopā ar mani ir pāris draugu, es ceru, ka tu neļaunosies
Par šo iepriekš nepieteikto vizīti un ka tev pietiks ciemiņu čību.
*** / ***

As a kid I drew tv screens
inside empty boxes of chocolates.
The schedule was quite varied;
starting from “The Little Bunnies’ Sauna”
to the rebirth of Count Dracula.
Giant branches of fir trees sent greetings
through the window to the wall of the house,
scratching the plaster off a little bit
like a cat, which damages
the closed kitchen door.
The tones of the surrounding world were changing quickly.
From black-and-white to sepia,
then a four-color contrast, until
a full spectrum came into focus before your eyes;
air strikes in Nagorno-Karabakh,
the stuffy and over-the-top visits
of the leaders of great nations,
the biggest pumpkin ever, grown on some farm
close to Alūksne.
The minutes rang out like matches
flung downwards one by one
from the top of the stairwell
While falling asleep, before the mind disconnected itself entirely
from the chopping of wood, carrying of water and
sandwiches with sausage slices (or without them);
before the darkness had entirely enveloped a scene imbued
with an understanding of peace, a smoking cowboy stood
in the middle of it,
looking for his lost horse.
The horse, which supposedly had just gone
to the nearest stream to drink,
but in that time had already managed
to ride to a neighboring state
and start a new, independent life.
Translated by Jayde Will
Bērnībā zīmēju televizora ekrānus
tukšās konfekšu asorti kastēs.
programma pēc plašas izvēles:
sākot no “Zaķīšu pirtiņas”
līdz grāfa Drakulas atdzimšanai.
Aiz loga milzīgi egļu zari
sūtīja sveicienus mājas sienai,
nedaudz skrāpējot tās apmetumu
kā kaķis, kurš apskādē
aizvērtas virtuves durvis.
Apkārtējās pasaules toņi mainījās ātri.
No melnbaltā uz sēpiju,
tad uz četrkrāsu kontrastu, līdz
acu priekšā nofokusējās pilns spektrs:
aviācijas uzlidojumi Kalnu Karabahā,
lielvalstu vadītāju
stīvās un pārspīlēti svinīgās vizītes,
lielākais ķirbis, kurš izaudzis kādā saimniecībā
netālu no Alūksnes.
Minūtes skanēja kā sērkociņi,
pa vienam nosviesti lejup
no augstākā kāpņu laukumiņa.
Iemiegot, pirms prāts sevi pilnībā atvienoja
no malkas skaldīšanas, ūdens nešanas un
sviestmaizēm ar desu (vai bez tās);
pirms tumsa pilnībā ieskāva miera uzstādīto
uztveres ainu, tās vidū nostājās
smēķējošs kovbojs,
kurš meklēja savu pazudušo zirgu.
Zirgu, kurš itin kā bija tikai aizgājis
līdz tuvīnajam strautam padzerties,
bet pa to laiku jau paspējis
aizjāt līdz kaimiņu štatam
un uzsākt jaunu, patstāvīgu dzīvi.

Jayde Will

- Latvia -

Translated by Jayde Will

After regaining independence / Pēc neatkarības atgūšanas

Gestures / Žesti

After Rilke / Rilkes motīvs

Smoke cisterns / Dūmu cisternas

In a port town / Kādā ostas pilsētā

The morning before the revolution / Rīts pirms revolūcijas

Voices between the screams / Balsis starp kliedzieniem

Hanza street / Hanzas iela

Letters to Susette / Vēstules Zuzetei

Windows overlooking the janaček Embankment / Janāčeka krastmalas logi

the structures of memory / atmiņas struktūras

/ (Untitled)

/ (Untitled)

/ (Untitled)

the eclipse of language / valodas aptumsums

/ (Untitled)

/ (Untitled)

when will this poem end? / kad beigsies šis dzejolis?

/ (Untitled)

/ (Untitled)

At the Hairdresser’s / Frizētavā

WASHING FATHER / MAZGĀJOT TĒVU

COMMENTARY FOR VILLON’S EPITAPH WRITTEN FOR HIM AND HIS FRIENDS WHILE AWAITING THE GALLOWS / KOMENTĀRI VIJONA EPITĀFIJAI, UZRAKSTĪTAI VIŅAM UN VIŅA DRAUGIEM GAIDOT KARĀTAVAS

COMMENTARIES: JOHANNES BOBROWSKI / KOMENTĀRI: JOHANNESS BOBROVSKIS

BODYBUILDERS IN THE WEIGHT ROOM / KULTŪRISTI SVARU ZĀLĒ

BROTHER / BRĀLIS

The places that are silent without me / Ko darīs bez manis klusējošās vietas

*** / ***

*** / ***

*** / ***

Trouble in the neighborhood / Nemiers rajonā

Riga / Rīga

*** / ***

For Matīss / Matīsam

Prenzlauer Berg / Prenclauerberga

*** / ***

* / *

* / *

* / *

* / *

* / *