Jayde Will

Translated by Jayde Will

1. After regaining independence / Pēc neatkarības atgūšanas

   

   

   ENGLVA

   When we left the church, stars gathered around the moon’s crumbled horn above the red cornice of the post office, seen through greasy glasses. My mother wore a black felt coat – winter pulled chalk across it like a schoolboy on a blackboard. Later I drew gates on my bedroom wall, while the plaster bust of a woman observed me from the top of the closet. Did the faroff clicks – from the railway and the highway – give hope for a different, more vast landscape? The gardens burned with a cawing, raven-black flame.

   Translated by Jayde Will

   Kad iznācām no baznīcas, virs pasta sarkanās dzegas ap mēness apdrupušo ragu pulcējās zvaigznes, skatītas caur nospeķotām brillēm. Mana māte ģērbās melnā filca mētelī – ziema vilka tam šķērsām krītu kā skolēns pār tāfeli. Vēlāk uz guļamistabas sienas es uzzīmēju vārtus, kamēr no skapjaugšas mani vēroja ģipša sievietes biste. Vai tāli skaņas pārsitieni – no dzelzceļa un šosejas – viesa cerības uz citu, plašāku ainavu? Dārzi dega ar kraukļu tumšo, ķērcošo liesmu.

2. Gestures / Žesti

   

   

   ENGLVA

   A fallen glove points to narrow tables abandoned in the sudden rain – they stand in a semi-circle around the small Italian restaurant, waiters darting about in the windows. As far as the gray glass allows one to surmise, their shirts are white as snow, though they have lost their envelope stiffness. One could only guess how the art of a glove, this orphan who has lost the tender hand of a woman, will be influenced by the blind and hurried footsteps of the evening. Not far away, swinging up to the roof, bare branches become fingers trembling in hatred, as if preparing to strangle someone. This, it seems, is jealousy for the tower's crown – a nest for long shadows, which on sunny days describe a buzzing street and attract the glance of a flaneur. Like a pleasant change – the bird’s coat of arms on the reverse of the branch bundle with wings stretched out in a drenched greeting.

   Translated by Jayde Will

   Zemē nokritis cimds rāda uz šauriem, pēkšņajā lietū pamestiem galdiem – tie stāv puslokā ap mazu itāļu restorānu, kura logos šaudās viesmīļi. Cik dod nojaust pelēkais stikls, viņu krekli joprojām ir sniegbalti, tomēr zaudējuši aploksnes stīvumu. Var tikai minēt, kā cimda mākslu – šī bāreņa, kas zaudējis maigu sievietes roku, – ietekmēs novakares aklie un steidzīgie soļi. Tikmēr tepat netālu, šūpodamies jumta augstumā, kailie zari uzsver savu līdzību ar naidā trīcošiem pirkstiem, it kā grasītos žņaugt. Tā, šķiet, ir greizsirdība uz torņu vainagu – perēkli garām ēnām, kas saulainās dienās apraksta sanošo ielu un piesaista dīkdieņa skatienu. Kā patīkama pārmaiņa – putna ģerbonis zarotnes reversā ar izmirkušam sveicienam pastieptiem spārniem.

3. After Rilke / Rilkes motīvs

   

   

   ENGLVA

   – everything will remain partially unsaid, but once someone wrote – my chest is like a lamp, lit up by a look, and it truly did shine for the pleasure of cicadas, as I inhaled the nightly scents of the mountains. Now the cracked screen, snowy like after a heavy blow, shows a raven stuck in oil and a lyre with frayed nerves – a marked-up sheet of paper, tossed in the grass, and me myself like paper as well – burned halfway, but my eyes will stay silent. What once was music and light, tones and cascades, is now a faint whisper and the lighter flame – look, it’s going out in the last muse’s face – before she comes and cuts –

   Translated by Jayde Will

   – viss pusvārdā paliks, bet reiz kāds rakstīja – manas krūtis ir kā lampa, ko aizdedz skatiens, un tās nudien spīdēja cikādēm par prieku, kad es elpoju kalnu naksnīgās smaržas. Tagad ieplīsis ekrāns, piesnidzis kā pēc smaga belziena, rāda naftā ieķepušu kraukli un liru pārrautiem nerviem, sašvīkātu lapeli, nomestu zālē, un es pats arī kā papīrs – līdz pusei sadedzis, bet acis klusēs kā skābē iemīti augļi. Kas bija mūzika un gaisma, toņi un kaskādes, tagad vārgs čuksts un šķiltavu liesma, lūk, nodziest pēdējās mūzas sejā, pirms viņa nāk un pārgriež –

4. Smoke cisterns / Dūmu cisternas

   

   

   ENGLVA

   A hydra of exhaust pipes billow out gray, choking clouds, in the puffs of which a blizzard swells – that veil for the houses’ inflamed eyes, which look back at me, as I lose course, searching for the address. The lightbulb is too weak, like a mysterious fish swimming in the corridor’s depths and illuminating numbers above the door. In a bar a young man sits next to me, in whose hand a petard once burst, and which is why indoors – in the smoke cisterns – he is wearing a black glove. Missing a thumb, it reminds one of a small rake, which scoops up money from a sticky counter. Oh, the season of ashes and boredom!

   Translated by Jayde Will

   Izpūtēju hidra veļ pelēkus, smacīgus mākoņus, kuru mutuļos virmo sniegputenis, – tas plīvurs namu iekaisušajām acīm, kas raugās man pakaļ, kad noklīstu, adresi meklējot. Pārāk vāja ir spuldze, kas kā noslēpumaina zivs peld gaiteņa dzelmē un apspīd skaitļus virs durvīm. Kādā bārā man blakus sēž puisis, kura pirkstos reiz sprāgusi petarde, un tāpēc arī telpās – dūmu cisternās – viņš nēsā melnu cimdu. Iztrūkstot īkšķim, tas atgādina mazu grābekli, ar ko savākt naudu no lipīgās letes. Ai, pelnu un garlaicības sezona!

5. In a port town / Kādā ostas pilsētā

   

   

   ENGLVA

   The anchor is raised, every day it is heavier, and the night ship continues on its way, passing through granite squares. In the park birds flutter – old, crumpled newspapers, until they get stuck in the branches with a quiet tear. The cobblestones live like strangers beneath cargo trucks, which, as the coal dust blows about, search for the harbor; but occasionally the side street thunders in memory of the black horses and white linen in top boots. In a room gnats swarm above a breast carefully undressed, like an envelope cut with a knife. The bulb is dimmed, and in the window’s arc a bird waves, as the lovers leave the granite coast.

   Translated by Jayde Will

   Tiek pacelts enkurs, ik dienu arvien smagāks, un nakts kuģis turpina ceļu, peldēdams caur granīta skvēriem. Parkā lidinās putni – vecas, saburzītas avīzes, līdz ieķeras zaros ar klusu stirkšķi. Bruģakmeņi dzīvo kā svešinieki zem kravas mašīnām, kas, ogļu putekļiem putojot, meklē ostu; bet reizēm gatve nodun atmiņās par melniem zirgiem un baltu audeklu stulma zābakos. Kādā istabā knišļi spieto virs rūpīgi – kā ar nazi atgriežot aploksni – izģērbtas meitenes krūtīm. Nodziest spuldze, un putns māj loga arkā, kad mīlētāji atstāj granīta krastu.

6. The morning before the revolution / Rīts pirms revolūcijas

   

   

   ENGLVA

   The queen’s head, shrouded with rumor and piercing glances, is lifted from the birds’ feathers – there is not a sentence deeper than a child’s shoe, just slight resemblances, dangerously approaching sadness. Just the snow-white bonnet of the servant floats in the morning light. “Just the sun’s merciless gong, against which, arriving from the west, thunder’s clubs strike.” Laying under the canopy they bolt upright, the lovers irked, they seem like toys, which must live with springs in their backs.

   Translated by Jayde Will

   Karalienes galvu, apvītu baumām un degošiem skatieniem, izceļ no putnu spalvām – nav ne teikuma dziļāka par bērna kurpīti, tikai trauslas līdzības, bīstami pietuvojušās skumjām. Tikai sniegbalta kalpones aube iepeld rīta gaismā. „Tikai saules nežēlīgais gongs, pret kuru, nākdamas no rietumiem, sitas pērkona vāles,” zem baldahīna uzšauti sēdus, piktojas mīlētāji, tie šķiet kā rotaļlietas, kam jādzīvo ar atsperi mugurā.

7. Voices between the screams / Balsis starp kliedzieniem

   

   

   ENGLVA

   They believed in ___, but time___ or water covers one’s hand, then colors ___ and muddles ___, although it was fine to begin with, ___ in anger they mocked everyone, who ___, fall’s torn paths ___ like rain unfurls on one’s shoulders, while the eyes ___ hands tried to catch the reddest one from ___, in the bag there’s a photo and scissors, ___ to allot to another, however at times it still seemed ___, if only quieter ___ in a place without its own face ___, look, the clouds have opened up, ___, until they disintegrate like ___.

   Translated by Jayde Will

   Viņi ticēja ____, bet laiks ____ vai ūdens apņem roku, tad iekrāsojas ____ un aizmiglo ____, lai gan sākumā nekas, ____ viņi dusmās izsmēja visu, kam ____, rudens plosīti ceļi ____ kā lietus atris pār pleciem, kamēr acis ____ rokas tvarstīja sarkanāko no ____, somā fotogrāfija un šķēres, ____ atvēlēt citai, lai gan brīžiem vēl šķita ____, ja vien klusāk ____ vietā bez savas sejas ____, rau, mākoņi pusvirus, ____, līdz izira kā ____.

8. Hanza street / Hanzas iela

   

   

   ENGLVA

   Standing on the balcony at night – to the left the moon ducks between the chimneys, to the right a couple disappears through Alexander’s Gate – and out of lonely pretense you roll the cork of a carafe made of clear Bohemian glass between your fingers. Standing like a landowner in his dressing gown with a landscape before him and not realizing that this moment, seemingly yours alone, belongs to an entirely different life, which unexepectedly has curled like a ribbon picked up by a gust of wind, so that a moment later it can return to the darkness. What shards does this perfect sphere hold within itself?

   Translated by Jayde Will

   Stāvēt naktī uz balkona – pa kreisi starp skursteņiem bēguļo mēness, pa labi kāds pāris nozūd Aleksandra vārtos – un vientuļas ārišķības dēļ grozīt pirkstos karafes korķi no dzidra Bohēmijas stikla. Stāvēt kā muižniekam rītasvārkos ainavas priekšā un pat nenojaust, ka šis brīdis, it kā vienīgi tavs, pieder pavisam citai dzīvei, kas negaidīti kā brāzmā ierauta lente te ievijusies, lai jau pēc mirkļa atgrieztos tumsā. – Kādas šķembas sevī glabā šī pilnīgā forma?

9. Letters to Susette / Vēstules Zuzetei

   

   

   ENGLVA

   A northeasterly blows, Holderlin’s favorite wind, since 1803 at least, when he composed the hymn “Andenken” in Tubingen, and until this very moment under totally different poplars. They could be buds in a gradual explosion or September shadows, filled with blossoms (if you have to wander in time), but I fail to vanish there with you who forever remains in a foreignland. That’s how Holderlin lived, thinks Susette, the wife of a Frankfurt banker – Diotima in later texts – to whom he wrote regularly, until he lost his mind and Zimmer the carpenter, an educated man, gave him a room in a tower with a view to the river and meadows. No trace of brown-tanned flesh exists anymore, just an eclipse of images.

   Translated by Jayde Will

   Pūš austrenis, Helderlīna mīļākais vējš, – vismaz kopš 1803. gada, kad viņš Tībingenē sacer himnu „Andenken”, un līdz pat šim brīdim zem pavisam citām papelēm. Tie var būt pumpuri lēnā sprādzienā vai septembra ēnas, piebirušas ziediem (ja reiz maldīties laikā), bet es nespēju tur pazust kopā ar tevi, kas vienmēr paliec svešumā. Līdzīgi Helderlīns dzīvoja Zuzetei, Frankfurtes baņķiera sievai, Diotīmai vēlīnajos tekstos – kurai daudz rakstīja, līdz zaudēja prātu un galdnieks Cimmers, izglītots vīrs, atvēlēja viņam istabu tornī ar skatu uz upi un pļavām. Vairs ne miņas no brūni iedegušas miesas, tikai tēlu aptumsums.

10. Windows overlooking the janaček Embankment / Janāčeka krastmalas logi

    

    

    ENGLVA

    Prague before Christmas. An enthusiastic guide, dressed like an angel, shows the brightly-lit facades of the buildings, nude gods and armored saints. Tourists whisper underneath tattered wings. I find refuge in an alleyway with a snow-covered catafalque and a church’s stained glass window. The Star of Bethlehem swings between red and blue; faith loses any seriousness it had. In Janaček’s riverfront windows a family gathers under a chandelier... all that’s missing is soft music, as I stand on the sidewalk below, blinded by the snowstorm. And even on the night tram, which takes me, slightly tipsy, back up the hill, there’s no place for unhindered sadness. Because in the depths of the car someone is peeling a tangerine.

    Translated by Jayde Will

    Prāga pirms Ziemassvētkiem. Aizrautīgs gids, par eņģeli pārģērbies, demonstrē spilgti gaismotas namu fasādes, kailus dievus un bruņotus svētos. Tūristi sačukstas zem izplesto spārnu stērbelēm. Es patveros šķērsielā ar apsnigušu katafalku un baznīcas vitrāžu. Betlēmes zvaigzne šūpojas starp sarkanu un zilu; ticība zaudē jebkādu nopietnību. Janāčeka krastmalas logos ģimene pulcējas zem lustras – trūkst tikai liegas mūzikas, kamēr es stāvu lejā uz ietves, akls no sniegputeņa. Un pat nakts tramvajā, kas mani, viegli iereibušu, nes atpakaļ kalnā, nav vietas netraucētām skumjām. Jo vagona dziļumā kāds mizo mandarīnu.