Nearly all of human life then and now takes place far from hot baths.
— Simone Weil, Illiad: poem of force
washing you with warm clouds of steam
that hold you, fragrant with petals and oils
raining rivulets across your back
dripping in rain from your hair
I remember
this is a room
in a shattered house
making a bed for you
against the warm stove wall
pleading, cricket
don’t stop
i sense it:
this door
won’t hold up
and now the floorboards are rattling
like an old man’s bones
one who just wants to die
before they come back
and now shutters are clattering
like an old woman’s teeth
remembering stillness
in the grip of extremity
calling you close shielding with my hand
everywhere
you get cold
I know
my hand’s bigger than a blanket
my hand’s thin small bigger than a house
bigger than the skies above
Gandrīz visa cilvēku dzīve toreiz un tagad rit tālu no siltām vannām.
Simona Veila “Iliāda jeb poēma par spēku”
apmazgājot tevi siltiem tvaiku mākoņiem
kas eļļās un ziedlapās smaržojoši ieņem tevi
strūkliņām līstot pār tavu muguru
lietum no taviem matiem pilot
es atceros
šī ir istaba
sagrautā namā
sataisot tev gultu
pie siltā mūrīša
palūdzot circenim
nepārtraukt
es jaušu
šīs durvis
neizturēs
un grīdas dēļi jau drebēt sāk
kā veca vīra kauli
kurš tik vien gribēja kā nomirt
pirms viņi atkal ienāk
un logu slēģi jau klabēt sāk
kā vecas sievas zobi
atminoties nekustību
pārestības skavās
ieaicinot tevi blakus apsedzot ar plaukstu
visas tavas vietas
kurās paliek auksti
es zinu
mana plauksta lielāka par segu
mana plauksta maza šaura lielāka par māju
lielāka par debesjumu
