I
the first thing they did was fell all the city's trees
while shadows shattered as a long-distance grief
and their rose coloured wings and their
lips all bloodied
Then suddenly the kitchen lights extinguished
and pictures of beaches swung where they hung on the wall
as subtle as an earthquake
and could anybody be absolutely sure
that there were no spirits at work?
just as they couldn't completely cut god out of the frame
and late that night, the sea spat out
its most precious jewel: a woman's body
cleansed of all traces of her violent death
II
as drums mutate, the banners protest
and I am in exile from jail or from hospital
pale-faced in the shadows of cafes, dizzy from fear or sun
and my lips deny me the speed of my thoughts
brittle lips, like eggshells broken on rims of bowls
and reckless strings that tie up the stave of my stomach
and I long to sing and celebrate but my own voice is a stranger.
III
god and ghost: two kinds of secret
to share among our company at the table
like meat or strawberries
though no-one really believes in either
instead they're kept within our wordless garden's walls;
It's easier for us all like this.
IV
and I've always feared that my heart beats too deeply
driving booming echoes through our neighbours' fragile sleep
that they are angry or worried, about to call the police or doctor,
as though someone had hidden a camera in my head
sifting the sediment of silt and shadow
before I had a chance to explain or see
V
her lover died abroad
as she sat under a canopy translating the night and the flame
and suddenly the wind bit her and it smelt of snow
and everything she had fought not to dream
unravelled as slow and yellow as wallpaper
until you could almost say what wasn't there
but for the occasional itch
in the very corners of the eyes
the garden's darkest, dampest spot
I
vispirms pilsētā nocirta kokus
pamalē slapstījās sērām līdzīgas radības
tumši rozā spārniem un
asinīm notrieptiem purniņiem
tad virtuvē pēkšņi nodzisa gaisma
pie sienām šūpojās ierāmēti pludmales attēli
likās ka sākusies zemestrīce
nav tā ka mājas iemītnieki nebūtu ticējuši rēgiem
viņi vienkārši zināja ka priekšstati par tiem līdzīgi kā par dievu
mēdz būt maldīgi
vēlāk tajā pašā pēcpusdienā no jūras kā dārgu trofeju
izskaloja mirušu sievieti
vardarbīgas nāves pazīmes tā arī netika atrastas
II
protestos rībēja bungas un plīvoja karodziņi
es jutos kā izbēdzis no cietuma vai slimnīcas
sēdēju bāls kafejnīcu terasēs un bailēs reibu no saules
manas lūpas vairs neklausīja prāta straujajām komandām
tās bija trauslas kā olu čaumalas ko pavirši pārsit pret bļodas malu
trauksmainas nošu virtenes naktīs žņaudza manus novājinātos iekšējos orgānus
es būtu gribējis dziedāt un gavilēt bet baidījos ka nepazīšu pats savu balsi
III
rēgi un dievs ir kaut kas līdzīgs noslēpumiem
ap galdu tos padod cits citam
kā gaļu un zemenes
neviens līdz galam nenotic
tomēr viņi ir vienojušies ka tie nenonāks ārpus dārza neredzamajām sienām
tā visiem būs vienkāršāk
IV
un tad es vēl vienmēr baidījos ka mani sirdspuksti ir pārāk dobji
ka tie sūta spokainas atbalsis apakšējā stāva kaimiņu trauslajā miegā
ka viņi satrauksies un dusmosies izsauks policiju vai ārstu
likās ka manā galvā kāds iebūvējis slepenu novērošanas kameru
kas parāda visus tumšos un duļķainos procesus
pirms vēl man būtu radusies iespēja tos saprast vai izskaidrot
V
viņas mīļotais mira tālumā
kamēr viņa sēdēja lapenē un plānoja pārtulkot uguni un nakti
pēkšņi bija tik auksti ka būtu varējis arī snigt
viss par ko viņa izlēma vairs nekad nesapņot
sametās dzeltenos kamolos lēnītēm atkāpās
un varēja gandrīz izlikties ka nekā nav
tikai reizēm viegli iekņudējās
pašā acs stūrītī dārza vistālākajā punktā
